Kurš cits, ja ne mazās saimniecības veido patieso Latvijas lauku vidi. Īpaši, ja tas ir dzimtas mantojums, pie kura turas līdz pēdējam. Cienot savus senčus, to nepārdos pie pirmās iespējas. Šajās saimniecībās zeme nav tikai rīks biznesā, bet daļa no latviskās identitātes. Viens no šādiem Latvijas stūrakmeņiem ir Lāsmas Gūtes saimniecība “Kļaviņas” Bebru pagastā.
Lāsma Vecbebros strādā algotu darbu un zemnieku saimniecību sauc par vaļasprieku. Patiesībā gan viens otru balsta, un bez saimniecības izdzīvot laukos būtu grūti, savukārt darbs skolā ir garantēti stabili ienākumi neatkarīgi no laika apstākļiem un neražas gadiem.
Vaļasprieks ir dzimtas mantojums — vairāk kā 50 hektāru lauksaimniecības zemes, gabaliņš meža, māja un saimniecības ēkas. Gados jaunā saimniece atzīst: ja strādātu ar pilnu jaudu, turētu divreiz vairāk liellopu. Šobrīd kūtī ir desmit slaucamo govju un desmit teļu. Pēdējos gados gan arvien jūtamāks spiediens no apkārtējiem lielajiem lauksaimniekiem, kuri labprāt pievienotu saviem hektāru simtiem šo, salīdzinoši mazo zemes pleķīti. Pozitīva dzirkstele ir Eiropas maksājumi, bez kuriem mūsdienās “nepavilktu” ne lielie, ne mazie saimnieki.
Visu rakstu lasiet “Staburaga” 22. janvāra numurā.
