Andas vaļasprieks ir fotografēšana. Šovasar gandrīz visas brīvdienas viņai bija aizņemtas, jo draugi un paziņas viņu aicināja fotografēt kāzu svinības. Taču ne vienmēr viss ritējis kā pa diedziņu.
Divas slodzes
Nesen viņu iemūžināt kāzu svinības bija uzaicinājis bērnības draugs. Viņš dzīvoja Latgalē, bet laulību reģistrēt bija nolēmis Rīgā. Bez kāzu viesiem, tikai ar vedējiem. Jaunieši bija apmetušies viesnīcā. Laulību gredzenos viņi bija iegravējuši savas dzīves skaistāko datumu. Kad Anda ieradās pie viņiem, vedējtēvs jau gaidīja. Sasēdušies mašīnā, viņi zvanīja vedējmātei, bet… viņa tobrīd Latvijas otrā galā mazbērniem gatavoja pusdienas. Izrādās, sajaukusi datumus. Ko nu? Līdz kāzu ceremonijai vien 20 minūšu. Pateicoties dzimtsarakstu nodaļas vadītājas sapratnei, izeja tika rasta — uzrakstīta jauna reģistrācijas apliecība, kurā laulību liecinieces godā tika Anda. Tad nu viņa ik pa brīdim klausījās ceremonijas vadītājas runā, ik pa brīdim tvēra fotoaparātu, lai iemūžinātu jauno pāri. Visās fotogrāfijās jaunais pāris redzams tikai ar vedējtēvu. Tikai vienā fotogrāfijā viņi visi četri ir kopā — to uzņēma ceremonijas vadītāja.
Taču nav sliktuma bez labuma. Tā kā jaunlaulātie pēc profesijas ir konditori, viņi Andai strikti noteica reizi gadā pie viņiem ierasties uz kūkas ēšanu. “Tu jau mums tagad esi gandrīz vai radiniece,” tā viņi pamato savu ielūgumu.
Svinības ar zaudējumiem
“Kādās kāzās mani apzaga. Es gan domāju: ja esmu darbā, uz mani kāzinieku ēverģēlības neattiecas, bet ne jau visiem to var iestāstīt, īpaši, ja žvingulis galvā. Toreiz braucu vienā automašīnā ar jaunlaulātajiem. Kad nokļuvām pie viesu mājas, savas mantas atstāju automašīnā, piekodinot autovadītājam, ka tās tur paliek. Taču viņš tās bija izlicis viesu istabā un pats aizbraucis. Beigās dabūju savas mantas izpirkt par pudeli “degvielas”. Taču lietussargs gan bija pazudis,” atceras Anda.
Vedējmāti nevajag!
Dažādus jau pigorus nākas redzēt kāzu svinībās. Piemēram, vienās no tām tika nozagta vedējmā-te — ar laivu aizvesta uz nelielu saliņu tuvējā ezerā. Kad to pastāstīja vedējtēvam, domājat, viņš bija skumīgs vai dusmīgs? Drīzāk — priecīgs. Viņš kategoriski atteicās braukt viņai pakaļ, teikdams: “Man viņa nav vajadzīga!”
Interesanti vērojumi Andai ir par šmakovkas dzeršanu Latgalē. Tur sievas esot stipras — dzerot daudz, taču turoties braši. To gan nevarot teikt par vīriem. Viņi jau “nolūstot” līdz pusnaktij un parasti līgavas mičošanu neredzot. ◆
