Nākamnedēļ savas 40. dzimšanas dienas svinībās Pilskalnes pagasta “Tauriņos” savus mīļos gaidīs Evita Mazjāne. “Dzimšanas dienas svinam tuvāko radu lokā — atnāks vecāki, atbrauks brālis Einārs ar ģimeni no Neretas, ļoti gaidīšu arī krustmāti no Sērenes, kura solīja atbraukt,” teic jubilāre.
Dārzniece savām puķudobēm
Evitas Mazjānes dzimtā puse ir Pilskalnē, te joprojām dzīvo viņas vecāki, bet viņa ar vīru Mareku pirms pāris gadiem Gricgalē nopirkuši “Tauriņu” mājas, kurās tagad saimnieko. Pilskalniete beigusi Oškalna astoņgadīgo pamatskolu, mācības turpināja Aizkraukles arodvidusskolā un apguva daiļdārznieces arodu. Profesijā gan nav nācies strādāt, bet iegūtās zināšanas izmanto savās puķudobēs, ar padomiem neskopojas arī radiem un draugiem, ja vien kāds tos lūdz. “Puķes ir mans vaļasprieks, tām veltu daudz laika. Protams, ikdienā vispirms jāgādā par iztiku — mums ir liels dārzs un divas siltumnīcas, tomēr bez skaistuma arī nevar. Lai iekoptu krāšņas un ilggadīgas puķudobes, jābūt pamatzināšanām, jo, ja stāda visu, kas patīk, var arī neizdoties. Jāzina, kurš augs ar kuru labāk sadzīvo, kurus līdzās labāk nestādīt. Manas dobes sāk ziedēt ar pirmajiem pavasara krokusiem un beidz vēlu rudenī ar miķelītēm. Daudz lasu grāmatas, žurnālus, meklēju informāciju internetā, jo arī daiļdārzniecībā viss mainās, modē nāk citi krāšņumaugi un puķes, kas prasa īpašas rūpes un kopšanu,” stāsta Evita.
Celies, ej un dari!
“Tauriņu” mājas ir dziļi mežā, tās Mazjāņu ģimenei prasījušas daudz asaru un sviedru. “Kad to nopirkām, māja bijusi ieaugusi krūmos, vispirms teritorija bija jāiztīra, jāsakopj, un pamazām mēs to apdzīvojām. Vīrs ir maizes gādātājs, bet mājas rūpes uz maniem pleciem. Vasarā diena sākas agri, lai pagūtu visu padarīt, tāpēc vakarā esmu laimīga, kad spēku izsīkumā ieveļos gultā. Bet tas ir labs nogurums, gandarījums par nostrādāto un nodzīvoto dienu. Laukos jau nav izvēles — celies, ej un dari!” atzīst jubilāre.
Ziemā brīvo laiku pavada adot, pārsvarā top praktiskas lietas — cimdi, zeķes, svīteri. Jubilārei krājumā vienmēr esot kāds pāris zeķu, ko uzdāvināt vai iedot tam, kuram salst. Arī svētkos Evita cenšas tuviniekiem dāvināt pašdarinātas lietas.
Gricgale izmirst
Abi ar vīru esot izteikti lauku cilvēki, dzīvi pagasta centrā daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī vai pilsētā nevarot iedomāties. “Ir skumji noraudzīties, kā dzimtā puse izmirst. Pilskalnē vēl ir veikals un pagastmāja, bet Gricgale jau sen nolemta aizmirstībai, ne vēsts no kādreizējās kņadas un sabiedriskās dzīves. Pa šo pusi nekursē nekāds sabiedriskais transports, iegriežas vien autoveikals, bez savas automašīnas nevar izdzīvot.
Atceros Ziemassvētku sarīkojumus un Līgo balles Gricgales klubā, cilvēki te dzīvoja, veidoja ģimenes, tagad viss aizaudzis un kluss. Skolas autobusu kādreiz pa ceļam “pielasīja” pilnu ar bērniem, aizvadītajā mācību gadā šajā pusē iekāpa tikai viens skolēns,” stāsta jubilāre.
Dēlu gaidīs
atgriežamies
Izaudzināti divi bērni — Sintija (21) un Niks (16). Meita kļuvusi par pilsētnieci, un vecāki apzinās, ka laukos viņa neatgriezīsies, bet dēls gan nopietni par to domā. “Meitai ir darbs Rīgā, viņa tur jau iedzīvojusies un pie mums būs tikai ciemiņš. Niks mācās Rīgas
3. arodvidusskolā, jau apguvis atslēdznieka profesiju, nākamajos gados mācīsies metālapstrādi, virpošanu un metināšanu. Viņš nopietni domā par saimniekošanu laukos, un mēs ceram, ka tā arī notiks.”
Pirms dzimšanas dienas jubilāre domājusi par savu vecumu — paraugoties uz meitu, kura jau pieaugusi, liekas, gadu daudz, bet, paskatoties uz vecākiem, kuriem pāri 60, šķiet — pašai viss vēl priekšā. “Šobrīd ir tāds noskaņojums, ka jāsāk dzīvot sev, jo bērni ir izaudzināti,” teic Evita Mazjāne.
Būs torte “kā laukos”
Nevieni svētki Mazjāņu ģimenē nav iedomājami bez pašas ceptas tortes. Esot divas “ejošākās”: medus torte un torte “kā laukos” — dzeltenās biskvīta ripas ar vārīto krēmu, bet dekorē ar to, kas tobrīd ir dārzā — jāņogas, zemenes, upenes vai ķirši.
Jubilāre teic, ka vissirsnīgākie sveicieni dzimšanas dienās un pārējos svētkos vienmēr ir no bērniem. Kad bija mazāki, pamanījās iekrāt no kabatasnaudas un nopirka kādu mazu dāvaniņu, sveica ar pļavā salasītām vai no mammas puķudobes pa kluso nogrieztām puķēm. “Atceros, dēlam mazākajās klasēs skolotāja vienmēr palīdzēja izveidot apsveikumu māmiņai, tad viņš mājās nāca ar lielu, platu smaidu, vienmēr zināju, ka somā kaut kas ir.” ◆
