Aija (vārds mainīts) mīt mums līdzās. Viņa ir gan aprunāta, gan gānīta, gan par jocīgu saukta. Ne kura katra sieviete atļautos par savu dzīvi izstāstīt tā, kā to dara viņa. Aija saka: “Es jau nevienu neapsūdzu, vienkārši ar mani tā ir bijis. Un esmu liktenim pateicīga, ka manā ceļā ir gadījušies cilvēki, kuri grūtā brīdī pasnieguši roku. Un tas katra dzīvē ir pats svarīgākais —
satikt īstos cilvēkus.”
Mazliet par Aiju. Viņai ir ap 40 gadu, pieci bērni, otrā kopdzīve. Pirmā, kā pati saka, bija pieredzes gūšana, otrā — jau saprotot un zinot, kā jādzīvo. Aijas otrajam vīram piemīt viss, kā pirmajam trūka — saimniecisks, tehnisks, ja vajag, arī grīdu izmazgā un izcep kartupeļus ar sīpoliem un speķi, turklāt tā, kā vislabāk garšo. Bet ne par to ir šis stāsts.
Visi seriāli
nobāl
— Augu daudzbērnu, kā sociālisma laikā bija pieņemts teikt, “nelabvēlīgā” ģimenē, — stāsta Aija. — Vecāki mūs mīlēja, nepēra, ja pēra, tad tikai pa jokam, lai saprotam, ka darām blēņas. Mēs darījām arī, jo, ja ģimenē viens bērns izdomā nedarbus (bet mums bija piecas “gudras galvas”), visi seriāli nobāl. Šķūnītī tika uzšķilti sērkociņi, izlaistīta tēva labā tinte, ko tajos laikos bija grūti dabūt, tuvumā esošās fermas mēslu kaudzē nobēdzinātas sandales. Arī radus, kuri dzīvoja gandrīz 10 kilometru tālu, bez vecāku ziņas vajadzēja apciemot, smēķus “Prima” šķūnītī izmēģināt.
Vecāki rāvās “melnās miesās”, māte — fermā, tēvs — kultūras dzīvi bīdot, lai mājās nekā netrūktu.
Trūkst sievišķā
pamata
Kad man pašai jau bija sava ģimene, nevarēju saprast, kā sieviete, mana māte, 50 gadu vecumā nesaprot, kā jādzīvo. Viņai astoņu gadu vecumā gāja bojā māte, augusi ar tēvu, mācījusies internātskolā, bet elementāras lietas — ka labāk traukus nomazgāt, nevis krāt, kamēr tīrie sekcijā beidzas, ka veļa jāmazgā uzreiz, nevis jāstūķē pa visiem stūriem, bērniem brokastis pagatavot, drēbes izgludināt — neko tādu neatceros. Nemaz nerunājot par mātes un meitas sarunām par “meiteņu” lietām: par puišiem, intīmo dzīvi, higiēnu, kontracepciju, paketēm. Nekā tāda nebija.
Toties atceros, kā tēvs gludināja skolas formu, vārīja piparmētru un žāvētu ābolu tēju brokastīm. Tomēr sievišķā pamata pietrūka. To izjutu, sākot ģimenes dzīvi. Man gan paveicās ar vīramāti, kura bija čakla rokdarbniece, labi gatavoja un konservēja. Viņai bija gan puķudārzs, gan paspēja lopiņus aprūpēt.
Kad mācījos Rīgā, stingru pamatu man ielika krustmāte, pie kuras dzīvoju. Viņa, tāpat kā tēvs, bija pedante un, ja nebija kārtības vai, nedod dievs, kāds pleķis uz sekcijas stikla vai spoguļa, tad tā psiholoģiski gudri to pateica, bez rūgtuma un aizvainojuma.
Ar sniegbaltu
sirdsapziņu
Manas bērnības gaišais stariņš bija mīļā vecāmāte. Kad viņa atbrauca, izmazgāja veļu, sakārtoja māju, nomazgāja traukus, pagatavoja siltas brokastis, pusdienas, vakariņas. Vecāmāte arī aizaugušo dārzu ar prieku četrrāpus izravēja. Mājās bija gaišums un kārtība.
Atceros, reiz vecāmāte autobusu pieturā pasauca mani maliņā un teica: “Mazmeitiņ, tā staigāt nevar, skaistai vējjakai jābūt arī tīrai.” Viņa to pateica tik mīļi, ka nebija nekāda aizvainojuma.
Vecāmāte dzīvē ne par ko nesūdzējās, vienmēr bija laipna, čakla, gaiša. Tā arī nomira ar sniegbaltu sirdsapziņu — visus mīlot un nevienam nenodarot pāri.
Pasaka, ko domā
Vēl līdz šim atceros šausmīgās sāpes, kādas ir, salā nosaldējot rokas, un kā skolotāja pie izlietnes tās mērcēja siltā ūdenī. To nevar izstāstīt, kāds kauns bija, kad jau tā īsi apgrieztajos matos atrada utis un bija jāiet uz atutošanu. Laikam pret māti manī krājās bērnības rūgtums, līdz reiz tas nāca laukā. Palīdzēja rums “Casino”. Tas bija pirms pieciem gadiem. Es viņai pateicu visu, ko par dzīvi domāju, un pirmo reizi mūža kāvos… Un ar ko? Ar savu māti, kura man metās virsū. Dzirdot vārdus: “Es tevi dzemdēju, es tevi arī nositīšu, nepateicīgā!”, es pamiru. Vislielāko šoku manī, bet ne jau mātē, radīja mana bērna raudas: “Nenositiet manu mammīti!” viņš teica. Tad bērns tika iznests blakusistabā, un stikli plīsa tālāk. Māte, saķērusi mani aiz matiem, dauzīja pret gultas apmali…
Dusmās sasitu visus traukus, un tad jau klāt bija policija. Pēc tam viss bija kā ļauns murgs: atskurbtuve, tiesa, slimnīca, meitiņas piedzimšana un viņas ievietošana ģimenes krīzes centrā “Dzeguzīte”…
Grūtnieci ved kā
noziedznieci
Tiesu sistēma mūsu valstī ir interesanta. Tas viss notika maijā. Izdomāja, ka esmu bīstama sabiedrībai, oktobrī, veda uz slimnīcu janvārī. Atceros, tas bija 21. janvārī, agri rītā mani izcēla no gultas divi “čekisti”, vietējie inspektori. 25 grādu aukstumā mani, grūtnieci astotajā mēnesī, plānās drēbēs ģērbtu kā noziedznieci mašīnas aizmugurē aiz restēm veda uz piespiedu ārstēšanu, kaut medicīniski es biju slima. Priekšā bija trīs brīvas sēdvietas, bet ne man. Ir jau maziem policistiem vēlme demonstrēt savu varu.
Divos mēnešos kļuva skaidrs, ka nemaz neesmu tik bīstama, varu atgriezties ģimenē, audzināt bērnus un rūpēties par viņiem, bet tas bija jāpierāda. Par to, lai es varētu ātrāk tikt mājās un mierīgi audzināt mazo meitiņu un lielos puikas, jau cīnījās vīrs, dakterīte Dimante, Jelgavas pilsētas slimnīcas juristi. Pateicoties viņu kompetencei, tika panākts, ka visu juridiski pareizi nokārtoja un mēs, ģimene, kopā varējām dzīvot mājās.
Tiesas sēdē dakterīte gan brīnījās, ka vietējās bāriņtiesas pārstāve “bīdījusi lietas” tā, ka bērnam labāk bērnunamā, jo es skaļi risinot problēmas. Uzskatu, ka par vardarbību, alkoholismu, psiholoģisko teroru ir jārunā skaļi. Lai nav kā krievu teicienā — jo vairāk sit, jo vairāk mīl.
Tas nav pienākums, tā ir sūtība
Ar vislielāko mīlestību atceros mīļās, atsaucīgās “Dzeguzītes” darbinieces un divas pašas lielākās krustmātes Ingu un Inu, kuras divus garus mēnešus, kamēr tiesājos, lai tiktu mājās, bija meitiņai mātes vietā. Viņas mazo iemīļoja, sauca par saulīti. “Krustmātes” izveidoja dienasgrāmatu, kurā pa stundām ierakstīts, kā meitiņa auga, kad pasmaidīja, kad dusmojās, vai gāzītes izgājušas, bubinājusi, gulējusi utt.
“Kā balta puķe bērns
ir uzziedējis,
Lai kādreiz dzīvē spētu tālāk iet.
No nedienām, no salta vēja
Šo mazo dvēselīti sargājiet!”
Tā rakstīts manas meitiņas pirmajā albumā. To mēs veltām arī jaukajām “Dzeguzītes” darbiniecēm. Tur es izjutu, ka tas, ko viņas dara, nav tikai pienākums, tā ir viņu sūtība būt mīļām, saulainām.
Tagad mana meitiņa ir kļuvusi tāda dāma, ka viņai rīts sākas ar krāsošanos, modes skati, kreļļu mērīšanu un frizūras veidošanu, kas man kā “lauku pelei” vispār nebija svarīgi.
Pārdomu laiks
Mēs, jaunās māmiņas, nenovērtējam, ka valsts mums ļauj bērniņus līdz pusotra gada vecumam audzināt mājās, jo tālajos kolhozu gados slaucējas un citu profesiju pārstāves jau pēc diviem mēnešiem atgriezās darbā. Mazais cilvēciņš auga skrejošiem vecākiem, kuriem nebija laika redzēt bērniņa velšanos, pirmo solīti, pirmos zobiņus.
Kopš mana dzīves murga, kā es to saucu, nu pagājuši pieci gadi. Tas ir bijis pārdomu laiks arī attieksmē pašai pret sevi. Esmu sapratusi, ka svarīgi neturēt ļaunu prātu, un laiks jau nodzēš visu rūgtumu. Ar gadiem nākusi atziņa, ka vecākus jau neizmainīsi un man pašai ir jādzīvo sava dzīve. Ar māti man tagad ir labas attiecības. Viņas saimnieciskie padomi man lieti noder.
Kļūdaina diagnoze
Nesen piedzīvoju vēl kādu pārsteigumu. Izrādās, ārsts ekspertīzē bija kļūdījies ar diagnozi, piedēvējot man disforiju, kas izpaužas kā nomākts garastāvoklis, kas saistīts ar neapmierinātību, īgnumu, ļaunumu, bet es nekad neesmu bijusi ļauna, īgna un ar dzīvi neapmierināta. Pēc dabas esmu optimiste un mostos labā noskaņojumā. Ja es būtu paklausīga paciente, cik daudz psihotropo zāļu es būtu izdzērusi un savu veselību sabeigusi. Tāpēc man prieks, ka ir arī gudri ārsti, kuri patiešām iedziļinās pacientu veselības problēmās, lai ar savu diagnozi nenodarītu ļaunumu.
***
Frančiem ir teiciens “C’est la vie” — tāda ir dzīve. Tā varu teikt arī es, piebilstot: ja tu satiec gudrus ārstus, juristus un godīgus tiesnešus, vienvārdsakot — īstos cilvēkus, tad vari uzskatīt, ka dzīve ir skaista. Ar mani tā ir noticis. ◆
