Līgo vakarā Jāņiem galvā liek kuplus ozolzaru vainagus, līgotājām tiek ziedu vainadziņi. Ja tāda nav, alternatīva ir kļavas lapu cepure, kas pasargās no saules un arī no lietus, turklāt ne tikai svētku vakarā, bet visu vasaru. Šādas cepures prot izgatavot arī skrīveriete Sandra Trakina.
Sandras kundze atklāj, ka darināt šādas cepures vēlējusies iemācīties jau sen, taču tikai pirms četriem gadiem tas izdevies, apmeklējot nodarbības Rites tautskolā.
— Cepuru darināšana nav, kā tagad mēdz sacīt, “naudas lieta”. Drīzāk tas ir vēl viens vaļasprieks, — saka Trakinas kundze. — Ja kāds palūdz, izgatavoju. Kļavas lapu platmalei, vajag 300 lapu. Labi, ka pie manām mājām aug kuplas kļavas un pēc materiāla tālu nav jāiet. Var izgatavot cepures vīriešiem, sievietēm, bērniem. Var darināt pat pirts mices. Cepures dizains — pēc paša iztēles. Lai taptu cepure, vēl nepieciešams arī īlens, šķēres un daudz pacietības, jo katra lapa jāsaloka nepieciešamajā formā un jāsastiprina ar iepriekšējām. Un tā lapu pēc lapas.
Šāda cepure noderēs ne tikai svētku vakarā, bet arī vēlāk, ravējot dārzu vai dodoties pastaigā. Ja to rūpīgi glabā, platmale var kalpot pat divus gadus. Tā izkalst un kļūst viegla jo viegla. Protams, lapas ar laiku var sabirst, cik ātri tas notiek, atkarīgs no tā, kādā laikā lapas plūktas.
Kļava ir dziedinošs koks un uzlabo pašsajūtu. Zem kļavas lapu cepures pat svelmainā dienā galva ir vēsumā. Tā labi pasargā arī no neliela lietus. Kļavas lapas forma atgādina plaukstu, un tieši ar plaukstām mēs cenšamies aizsegties no nevēlamām lietām.
Šādas cepures jau vairākus gadus izgatavoju arī savai ģimenei. Pērn ar manām darinātajām cepurēm Dziesmu un deju svētkos Rīgā no svelmes glābās vietējās folkloras kopas “Sateka” dalībnieki.
Jāņus parasti svinam ģimenes lokā vai pie draugiem un radiem Neretas pusē. Mans vectēvs bija Jānis. Arī vīram otrais vārds ir Jānis, tāpēc līgojam lustīgi. Patīk dziedāt un izbaudīt vasaras saulgriežu rituālus. Kurus tieši — tas atkarīgs no svinību vietas. Taču vienmēr tieši vasaras saulgriežos eju uz pļavu, savācu deviņas zālītes un nesu mājās. Pie mājas mums novietots liels no klūgām pīts zābaks, kurā no pļavas atnestās jāņuzāles arī salieku. Tās mājai nes svētību. Pēc siera un alus gan ejam uz veikalu vai pie paziņām, kuri nodarbojas ar to gatavošanu. Tiesa, alus darītājus sameklēt ir grūti, jo pēc senām receptēm no pašu audzētiem miežiem un apiņiem alu gandrīz neviens vairs negatavo. Izmanto veikalā pirktu iesalu un koncentrātus. Vectēva savlaik brūvētā alus garša man joprojām palikusi atmiņā. ◆
