Lauris Ludboržs pirms pāris gadiem izveidoja savu uzņēmumu, viņam ir daudz ieceru, kā to paplašināt un attīstīt nākotnē. Laura dzīve šobrīd rit starp Aizkraukli, Skrīveriem un Rīgu, bet viņš sevi uzskata vairāk par skrīverieti, jo tur ir ģimenes mājas. Lauris stāsta par to, kā jaunam cilvēkam meklēt un atrast pašam savu ceļu, nenoiet no tā, kā būt veiksmīgam uzņēmējdarbībā un kā nebaidīties riskēt. “Galvenais ir nečīkstēt, ja ir grūti, bet darīt,” pārliecināts Lauris.
Stundās spēlē kārtis
— Pastāsti par savu skolas laiku. Vai biji priekšzīmīgs skolēns?
— Skolas laiks gan man, gan droši vien skolotājiem, kuri mani mācīja, saistās lielākoties ar palaidnībām, piezīmēm dienasgrāmatā un regulārām pārrunām. Aizkraukles novada ģimnāzijā mums klases audzinātāja bija skolotāja Zēberga, un man viņai jāsaka liels paldies, ka viņa mūsu kompāniju pie direktora ne reizi vien aizstāvēja, ticot, ka patiesībā esam labi cilvēki.
— Ko tādu stundu laikā darījāt?
— Kā jau visi pusaudžu gados — 8., 9. klasē negribējām mācīties, traucējām stundas, sarunājāmies, spēlējām arī kārtis uz naudu. Man dienasgrāmatā regulāri bija labas un teicamas atzīmes, bet uzvedība — neapmierinoša. Tas nebija domāts ļauni, vienkārši bija dzīvē tāds posms, kad jāprotestē pret visu, jābūt opozīcijā visam, kas notiek apkārt.
— Sliktās uzvedības dēļ nemaz nemēģināji mācības turpināt vidusskolā Aizkrauklē?
— Tā bija, man bija draugi, ar kuriem bijām nešķirami, taču mamma saprata, ka tā ilgāk turpināties nevar, tāpēc piedāvāja dažādas citas iespējas, lai tikai dabūtu mani prom no draugiem. Iesniedzu dokumentus Skrīveru vidusskolā un Rīgas celtniecības koledžas vidusskolā, lai arī netiku budžeta grupā, ģimene tomēr uzstāja, ka jāiet uz Rīgu.
Otrā tipa students
— Pēc šīs skolas beigšanas ieguvi vidējo speciālo izglītību un turpināji mācīties koledžā?
— Tas bija viens no vieglākajiem ceļiem — paliku tajā pašā skolā un turpināju mācības, iegūstot pirmā līmeņa augstāko izglītību un būvdarbu vadītāja specialitāti. Koledžā stipendijas vairs nebija, tā tika vien labākajiem trim, pieciem jauniešiem, kā kuru reizi. Vienā brīdī sapratu, ka es saņemu diezgan labas atzīmes, īpaši nepiepūloties, bet, ja piespiestos, varētu dabūt arī stipendiju, kas tolaik bija 70 latu un studentam liels atbalsts. Mācoties koledžā, sapratu, ka ir divu tipu jaunieši — vieni dzīvo pie vecākiem vai vecāki viņus uztur, viņi studē un neko citu nedara, bet viņiem tik un tā iekrājas parādi, viņi neko nepagūst laikā. Otrā tipa jaunieši paralēli studijām strādā un pagūst visu, neiekrājot parādus. Man nav atbildes, kāpēc tā notiek, bet tā ir — jo vairāk dari, jo vairāk paspēj.
— Vai studiju laikā bija jāmeklē arī prakses vieta? Kā tev veicās?
— Vajadzēja atrast prakses vietu celtniecībā, taču no visa kursa, kur bijām 30 jauniešu, tas izdevās tikai vienam. Viņš atrada prakses vietu pie būvdarbu vadītāja, strādāja tur bez atalgojuma, un jocīgākais ir tas, ka pēc koledžas beigšanas aizbrauca uz Angliju un tur arī palika. Es sapratu, ka prakses vietu celtniecībā neatradīšu, par velti arī negribēju strādāt, tāpēc nokārtoju visus darbus skolā un no janvāra līdz maijam aizbraucu uz Angliju.
— Ko tu tur darīji?
— Strādāju zivju cehā un varu teikt, ka tik vieglu darbu nebiju darījis. Pirms tam biju pastrādājis “Krauklītī” par krāvēju, tāpēc zivju cehā, kur smagākais, kas bija jācilā — divus kilogramus smags lasis, man likās izprieca, ne darbs.
Nostrādāju astoņas stundas un pēc pulksten diviem dienā jau biju brīvs. Atalgojums bija labs, vienmēr laikā, tāpēc nopietni apsvēru iespēju tur palikt. Tomēr izvēlējos ģimeni un draudzeni, tāpēc arī atgriezos.
Strādāt sev, nevis citiem
— Pastāsti, kā radās doma veidot savu uzņēmumu?
— Sākot studijas, paralēli arī strādāju. Par smieklīgu naudu — latu stundā — strādāju firmā, kur uz precēm bija jālīmē uzlīmes ar tulkojumu latviešu valodā. Viens mans priekšnieks bija no Anglijas, otrs no Indijas, sapratāmies ļoti labi, un lielākais ieguvums šajā laikā — pieredze. Saņemot niecīgu atalgojumu par darbu, es ieguvu vērtīgu informāciju par piegādātājiem, cenām un pieprasījumu un sapratu, ka protu visu, kāpēc man strādāt kādam citam, ja varu pelnīt pats sev? Sākumā bija ļoti grūti, jo es strādāju, mācījos klātienē un tajā pašā laikā domāju par savu biznesu.
— Ar ko sāki?
— Meklēju un pētīju piedāvājumus un iespējas, kā dabūt aizdevumu biznesa sākšanai. Es savu ideju un projektu īstenoju ar Hipotēku, tagad “Altum”, bankas starpniecību, uzrakstīju projektu un dabūju aizdevumu. Protams, jāiegulda liels darbs, vajadzīga pacietība un pārliecība par to, ko dari. Banka ir jāpārliecina par savu ideju, citādi nekas neiznāks. Par vienu no labvēlīgajiem apstākļiem uzskatu to, ka uzņēmumu dibināju kopā ar māti, kura jau daudzus gadus darbojas pati savā grāmatvedības firmā, banka uz to raudzījās labvēlīgāk.
— Parasti jauni cilvēki vēlas ātrāk tikt prom no vecākiem, bet tu tieši pretēji — veido biznesu ar ģimeni.
— Esmu par to domājis. Laikam man ļoti paveicies ar mammu, viņa nekad mani nav centusies ietekmēt vai apspiest manas idejas un vēlmes. Lai gan mums ir vairāk nekā divdesmit gadu starpība, esam līdzvērtīgi partneri, un nav jau tā, ka es prasu atļauju mammai un viņa mani sarāj par kaut ko, kas nav izdevies. Mans raksturs ir tāds, ka man nevar piedraudēt, ar mani var tikai sarunāt. Es nekad nestrīdēšos, neko pretī neteikšu, bet es tā nedarīšu, ja negribēšu. Mēs divatā esam oficiālā komanda, bet daudz palīdzēja arī mana māsa un draudzene.
Nevajag čīkstēt!
— Kāpēc izvēlējies strādāt ar kosmētiku un sadzīves ķīmiju?
— Pavisam vienkārši — redzēju šajā jomā iespēju nopelnīt, jo tās ir lietas, bez kurām sievietes nespēj iztikt. Sākumā veikals bija Aizkrauklē, tagad otru veikalu atvērām Rīgā, un drīzumā būs arī internetveikals. Esmu sapratis, ka ne visiem izdodas savu vaļasprieku pārvērst darbā, tāpēc, ja tavs hobijs nevar būt tavs darbs, tad jāatrod darbs, ar ko uzturēt sevi un ģimeni. Nevaru teikt, ka mani ļoti aizrauj mans darbs, es daudz ko daru viens — tulkoju, līmēju uzlīmes, pieņemu preces, pats vedu uz veikalu, lieku plauktos un pārdodu. Protams, es labprātāk sēdētu piecstāvu mājas birojā, dotu norādījumus darbiniekiem un saņemtu naudu. Domāju, es mierīgi varētu atrast labāk apmaksātu darbu, bet nav garantijas, ka es tajā darbā arī pēc desmit gadiem nopelnīšu vairāk. Mana iecere ir attīstīt savu biznesu tā, lai tas būtu ienesīgs nākotnē, nevis tagad, uzreiz.
— Daudzi baidās riskēt, sākt kaut ko savu. Kā tu to skaidro?
— Pirmkārt, tie ir stereotipi sabiedrībā — tiklīdz kādam kaut kas neizdodas, citi viņu uztver kā neveiksminieku, daudzi baidās tieši no sabiedrības attieksmes un nosodījuma. Patiesībā ir tā: jo vairāk reižu mēģina, jo lielākas izredzes atrast īsto un veiksmīgo nišu. Nevajag baidīties riskēt, vienīgais, ar ko riskējam, ir laiks, ko nevar atgūt atpakaļ. Otrkārt, vieglāk ir būt darbiniekam, nevis darba devējam. Daudzi baidās savas idejas īstenot, jo strādāt pie cita tomēr ir drošāk, nav jāatbild par uzņēmumu kopumā, tikai labi jāpadara savs darbs. Par biznesu jādomā visu laiku, ja vajag strādāt, tad jāstrādā, kaut vai trīs dienas no vietas, tam nav normēts darbalaiks.
— Vai var teikt, ka tev ir paveicies, jo esi vēl jauns, bet tev jau ir savs uzņēmums un idejas, kā to attīstīt?
— Jā, esmu ļoti priecīgs, ka man tas ir izdevies. Nezinu, vai tieši šī joma arī pēc desmit gadiem būs tā, kurā es darbošos, bet tas ir sākums. Man ir daudz draugu, kuri nezina, ko vēlas darīt, viņiem nav ne jausmas, kas viņus interesē, bet pienāk brīdis, kad katram jāpieņem lēmumus, jāizdara izvēle. Protams, jauniešiem labāk patīk neko nedarīt, dzīvot pie vecākiem, neuztraukties par ienākumiem, skatīties televīziju un spēlēt datorspēles. Jāmeklē savs ceļš, un, ja būs drosme un uzņēmība, idejas varēs atrast, jo tās ir visapkārt, nevajag izdomāt kaut ko jaunu un unikālu, nevajag visiem kaut ko ražot, pietiek ar apņēmību, ka es varu ideju īstenot lētāk, labāk, citādāk.
Panākt solīti pretī
— Ko tu ieteiktu jauniešiem, kuri šobrīd meklē ceļu, bet nezina, ko iesākt?
— Nevajag čīkstēt, noteikti jābeidz sevi salīdzināt ar citiem un domāt, ka man, lūk, tā visa nav, bet otram ir tas un tas. Ja kaut ko vēlas izdarīt pats saviem spēkiem, tad ieradumu salīdzināt vajag atmest uzreiz. Jāpriecājas par to, kas ir, ja tas neapmierina, tad jādomā, kā to sasniegt, un tad tas izdosies. Es arī esmu iecerējis savu biznesu attīstīt tā, ka varēšu strādāt kopā ar māsu un draudzeni, bet mamma varēs nodarboties ar grāmatvedību tikai mūsu uzņēmumā.
— Teici, ka tev ir draudzene. Vai sen esat kopā?
— Sešus gadus, un vasarā mums būs kāzas. Ļoti grūti ir atrast savu īsto un vienīgo cilvēku, tāpēc uzskatu, ka man ir ļoti paveicies. Esam kopā izdzīvojuši daudzus dzīves posmus, un sešu gadu laikā pietiekami otru var iepazīt, lai saprastu, ka gribu ar viņu pavadīt visu savu dzīvi. Svarīgākais ir saprast, ka esi gatavs ar otru runāt un risināt to, kas nesaskan, jo raksturi mums ir ļoti atšķirīgi, mums patīk katram savas lietas, bet mēs meklējam kompromisu. Tas ir tik vienkārši, bet daudziem neizdodas — jebkurā lietā, ko divi cilvēki uzlūko atšķirīgi, var panākt viens otram soli pretī, un tad var dzīvot saskaņā. Bet tas ir jāgrib abiem. Pirms kāzām apmeklējam pirmslaulības kursus, un galvenais, ko esmu no tiem ieguvis — baznīca māca būt labam cilvēkam. Ne algai, ne automašīnas markai ar to nav nekādas saistības. Ja būsi labs cilvēks, tad arī dzīve būs laba pret tevi. ◆
