Iveta Krievāne un Aleksandrs Juminovs pirms desmit gadiem iegādājās ap sešiem hektāriem zemes Daugavas parka teritorijā, upes kreisajā krastā, Sērenes pagastā. Pļavas vidū, kur rietumu vējš, pie Klidziņas ieskrējies, brāžas pāri “Jaunupītēm”, kara laikā bija lidlauks. Tagad brāzmām pretī stājas divstāvu dzīvojamā māja, pagrabs, kūts, iekopts dārzs.
Kaimiņi pārāk
tuvu
Aptuveni pirms piecpadsmit gadiem, kad Aizkraukles vasarnīcu rajonā Ivetas un Aleksandra māja bija vienīgā visas ielas garumā, par dzīvi citviet viņi nedomāja. Toties, kad visapkārt kaimiņi sabūvēja savas mājas, kļuva par šauru.
Sakot “Pārdevām to, uzcēlām šo”, Iveta vienā mirklī pārlec pāri visām grūtībām daudzu gadu garumā, kuras uzveicot piepildīts abu bērnības sapnis — sava lauku māja.
Jauno dzīvesvietu meklēja Kokneses un Skrīveru pusē, bet tās daudz neatšķīrās no Aizkraukles vasarnīcu apkaimes — kaimiņu īpašumi pārāk tuvu, zemes platība vien ap tūkstoti kvadrātmetru. “Jaunupītes” sarakstā bija pēdējās. Platība tolaik šķita milzīga — seši hektāri, bet Aleksandra saka: “Kad šo vietu ieraudzīju, nodomāju: tā ir tik skaista, ka vēlos te ne tikai dzīvot, bet arī nomirt.” Iespējams, šī sajūta bija dzinulis, kas, neskatoties uz visām grūtībām, noveda pie rezultāta.
Vispirms ceļ
kūti
Zemes iegādei bija nepieciešams kredīts, kuru gan laimīgi paguva atdot, pārdodot īpašumu vasarnīcu rajonā. Tolaik šķitis, ka naudas jaunās mājas būvei pietiks un paliks pāri. Kā dzīvē nereti gadās, sākotnēji plānotās izmaksas pamazām augušas. Par pamatu ēkai ņemts norvēģu projekts, kas nedaudz koriģēts savām vajadzībām.
Jaunajā vietā Iveta un Aleksandrs pirmo cēla kūti, kurā sākumā vasarās tīri labi varēja dzīvot. Drīz vien tapa dzīvojamās mājas karkass, jumts, un zem tā vienu istabu pielāgoja ikdienas vajadzībām. Divatā no darba brīvajā laikā, atvaļinājumu, brīvdienas veltot celtniecībai, māja dažu gadu laikā kļuva pilnībā apdzīvojama. Mēbeles — virtuves iekārta, grāmatu plaukti un citas — pārsvarā gatavotas pašu rokām.
Pagājušajā gadā pabeigts pagrabs, šogad uz tā plānots celt otro stāvu un ierīkot medus māju, jo virtuve medus apstrādes darbiem kļuvusi par mazu. Visu paredzēt nevar, bet ar šodienas zināšanām būtu cēluši lielāku kūti ar saimniecības telpu tajā.
Pīles iegaršojas
lapsai
Līdz ar māju auga arī saimniecība ap to. No vienas aitas un auna tagad ganāmpulks skaitāms divos desmitos. Aitu gaļa noder pārtikai, vilnu iemaina pret dziju, un dzīvnieki nogana platības tā, ka tās jānopļauj vien reizi gadā. Tagad arī sešu hektāru pļavu nepietiek, bet, par laimi, kaimiņi jaunupiešiem atvēl savu daļu.
Nākotnē par aitām lielākus lopiņus “Jaunupītēs” gan neredzēt. To, ko nozīmē rūpēties par govīm, Iveta izbaudījusi bērnībā vecāsmātes saimniecībā. Šie dzīvnieki “piesien” mājai, bet gados jauni cilvēki, kuriem ik dienu jādodas uz darbu, to nevēlas. Cita lieta aitas, kuras var atstāt bez pieskatīšanas ilgāku laiku.
Arī no vienas bišu saimes pļavā šodien rindojas desmit bišu mājiņu. Saimniece saka, ka pie šī skaita nebūt nedomā apstāties. Pirms ķerties pie dravniecības, zināšanu bijis pamaz, tik vien, cik jaunībā Bulduru tehnikumā. Tagad zināšanas regulāri papildina, apmeklējot kursus Aizkrauklē. No bitēm tomēr vēl nedaudz bail, īpaši pēc tādiem negaidītiem uzbrukumiem kā intervijas dienā, kad viena medus nesēja sajauca stropu ar Ivetas zābaku.
Kūts pamazām piepildīta ar vistām, zosīm, paipalām. Bijušas arī pīles, viņām kā jau ūdeni mīlošiem putniem ierīkots dīķis. Diemžēl pīles iegaršojušās vietējai lapsai. Ar lapsas zaglīgo dabu pīļu saimnieki esot samierinājušies, kūmiņš gana pieklājīgs, ciemos nāk tikai tad, kad bērni jābaro. Bet dīķī šajās dienās Aleksandrs iestādīja Ivetas izvēlētās ūdensrozes.
Ciemiņus sagaida
ar karogu
Dzīvot klajumā nozīmē samierināties ar dažādiem dabas untumiem, piemēram, biežajiem zibens spērieniem. Dažreiz sabojātas mājas elektroierīces, bet citkārt radīta elpu aizraujoša uguņošana, sasperot elektrisko ganu un aizdedzinot zāli. Kā par brīnumu divus pie mājas esošos karoga mastus zibens neizvēlas. Spēcīgais vējš pārbaudījis gan kūts, gan mājas jumta stiprumu. Biežais elektrības zudums, kā tas nereti notiek Jaunjelgavas pusē, gan nesatraucot. Protams, labāk, ja elektrība ir, bet citādi vienīgā rūpe ir ziemā par apkures sistēmu. Kad pirmajā stāvā būs izbūvēts kamīns, siltuma trūkumu nejutīs.
To, kāpēc pagalmā nevis viens, bet divi masti, skaidro Aleksandrs: “Kad no Ukrainas atbrauc māsa, līdzās Latvijas karogam plīvo zili dzeltenais, kad ierodas brālis no Vācijas vai draugi no Lietuvas, Krievijas, Tatarstānas, viņu valstu karogi. Sagaidīt ciemiņus ar mastā paceltu viņu valsts karogu — tā ir cieņas izrādīšana, pieklājības žests, kas cilvēkiem ļoti patīk. Mājā goda vietā veidojas karogu kolekcija.
Iveta saka, ka ideju daudz, bet ne visas var uzreiz realizēt. Pirti gan noteikti celšot, bet arī kamīns rudens un ziemas vakaros noderētu, un arī dīķi jārok lielāku. Visu vienā vasarā nepaveikt. Pagājušajā gadā Aleksandra 45. dzimšanas dienā iestādīts ozols. Vēl pēc četrdesmit pieciem šajā vietā kopā vēlas svinēt apaļo jubileju. Saimniece saka: “Jāturas, lai tā notiktu.” ◆
