Braucot no Bebriem uz Koknesi, iztālēm pamanīju neparastu skatu — uz aparta lauka melnbaltu paklāju. Piebraucot tuvāk, pavērās kas interesants — vairāki desmiti stārķu, sastājušies garā kolonnā, netraucēti “sazinājās”.
Tas noteikti ir jānofotografē — nodomāju un mēģināju piekļūt tuvāk. Uzmanīgi tuvojos, taču stārķi kļuva tramīgi, pēc mirkļa visi pacēlās spārnos un nolaidās tajā pašā laukā aptuveni 100 metru tālāk.
Nelika mieru jautājums — kāpēc tik daudz stārķu vienuviet? Parasti stārķi lielos baros pulcējas rudeņos, kad dodas uz siltajām zemēm. Ko par to saka putnu pētnieki? Sazinājos ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošo pētnieci bioloģijas doktori Māru Janaus.
Viņa paskaidroja: “Tā kā baltie stārķi dzimumgatavību sasniedz tikai triju — četru gadu vecumā, laiku līdz tam viņi pavada lielākās un mazākās grupās teritorijā starp ziemošanas vietām Āfrikā un dzimteni. Viņu galvenā nodarbošanās ir barības meklēšana, lai pieauguša putna vecumu sagaidītu labā fiziskā formā. Arī Latvijā vasarā mīt šādi neperētāju bari, kas var būt pat ļoti lieli — piemēram, pirms dažiem gadiem Tukuma pusē jūnijā redzēts ap 1000 (varbūt pat 2000) putnu liels bars uz nesen aparta lauka. Parasti gan šādos baros ir daži līdz pāris desmitu putnu. Viņi mēdz uzturēties ar barību bagātās vietās — sekot arklam vai pļaujmašīnai, aiz kuriem var iegūt dažādas garšīgas lietas: kukaiņus, viņu kūniņas un kāpurus, peles, kurmjus utt. Šādi lieli stārķu bari sola daudz ligzdotāju nākotnē.”
Latviešiem stārķis izsenis ir laimes putns, jo saistās ar dzimtas turpināšanu. Gribētos ticēt, ka šie cēlie putni pēc dažiem gadiem te ieradīsies arī ligzdu vīt un nepalidos garām nevienām mājām, lai svētītu tās ar jauniem iemītniekiem. ◆
