Vakar jutos ka Smieklu dienā. Iedomājieties — Šlesers grib veidot ekspremjeru partiju! Viņā patiešām ir kaut kas no buldozera. Neatlaidīgi kā skudriņa ar visfantastiskākajām idejām viņš rāpjas un rāpjas milzīgajā varas kalnā, bet kaut kā neiznāk. Man tā vien gribas viņam pateikt: “Ainār, paņem taču mani par konsultanti! Tavām idejām trūkst sievišķīga skatījuma.”
Jaunajā partijā iecerēts iesaistīt kādreizējos Ministru kabineta vadītājus Māri Gaili, Ivaru Godmani, Aigaru Kalvīti, Induli Emsi un Valdi Birkavu. Žēl, ka Repšes nebūs — šim sava partija. Tad manā vasaras “ēdienkartē” būtu tāds politiskais asorti, ka, paskatoties vien uz to, kļūtu jautri.
Bet patiesībā interesanta kompānija — uh, kas tas būtu par tusiņu! Varētu atcerēties Godmaņa krāsniņas, Kalvīša treknos gadus, Emša “pazaudēto” naudas portfeli… Mana sievišķā intuīcija teic, ka vēlētāji viņus negribētu redzēt ilgāk par vienu dienu.
Daži no bijušajiem premjeriem gan esot kategoriski pret Šlesera ieceri, laikam jau saprot, ka visiem taču amatu nepietiks un kādam būs arī jāstrādā. Turklāt vienā virtuvē, arī politiskajā, vairākas saimnieces nesadzīvo.
Es tik domāju, kā šo partiju varētu nosaukt. Pagaidām man ir trīs varianti: “Neiznīcināmie”, “Augšāmcelšanās” un “Veltas cerības”.
Vasaras “ēdienkartē” — politiskais asorti
00:01
13.06.2014
33