Annai marta nogalē vīrs dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu uz Lohnesa ezeru Skotijā. Noslēpumaino leģendām apvīto briesmoni viņai gan neizdevās ieraudzīt, taču nu vismaz zināms, kur viņš mīt.
Lohnesa ezers no Skotijas pilsētas Aberdīnas, kurā uz laiku apmetās ģimene, ir apmēram 200 kilometru attālumā. Braucienā devās arī meita Samanta un mazais Niks, kuram ir nedaudz pāri pusgadiņam. Tiesa, kamēr vecāki un māsa apskatīja ezeru, mazais saldi gulēja mašīnā.
Anna stāsta, ka ezera apkārtne valdzina ar skaistiem dabasskatiem. Ezers ir redzams, jau braucot pa šoseju. Ekskursantu bijis pamaz, iespējams, vēl nebija īstā sezona. Kad viņi pie tā piebraukuši, redzējuši vien ap desmit vīru — tā saucamos “roņus”, kuri metušies ezera dzelmē. Varbūt arī viņi kāroja ieraudzīt Lohnesa iemītnieci Nesiju. Piekļuve ezeram nav norobežota, un arī biļete nav jāpērk. Anna tik vien kā rokas pamērcējusi — ūdens bijis ļoti auksts, taču dzidrs. Pie ezera esot neliela norāde ar metālā izveidotu uzrakstu “Lohnesa ezers”, kā arī apraksts par ezeru un tā neparasto iemītnieci.
Leģendas sākums
Vai Nesija ir izdoma vai realitāte? Uz šo jautājumu vienprātīgas atbildes nav. Nesen izsludināta miljonu dolāru liela prēmija tam, kurš pārliecinoši pierādīs vienu vai otru apgalvojumu. Pagaidām prēmiju neviens nav saņēmis.
Interesanti, ka pirmās liecības par Lohnesa ezerā mītošo briesmoni radušās jau 565. gadā. Abats Joans, aprakstot kāda svētā Kolumba dzīves gājumu, pieminējis arī viņa triumfu pār “ūdens zvēru” Nesas upē. Kad viens no svētā vīra mācekļiem meties upē, lai pārpeldētu pāri šauram līcītim, no ūdens izniris neparasta izskata zvērs, kas bijis līdzīgs milzu vardei. Svētais Kolumbs pagriezies pret vardi un pavēlējis: “Apstājies un neaiztiec šo cilvēku!”. Briesmonis paklausījis un ieniris ūdenī.
Briesmonis savu vārdu sākotnēji ieguva no Nesas upes, nevis Nesas ezera, kā bieži vien nepareizi tiek uzskatīts. Tieši upē viņu pirmo reizi sastapa svētais Kolumbs, un acīmredzot tikai vēlāk viņš pārcēlies uz dzīvi plašajos tāda paša nosaukuma ezera ūdeņos.
Pirms 80 gadiem
Pērn pagāja 80 gadu, kopš mūsdienās presē pirmo reizi aprakstīts Lohnesa ezera briesmonis. 1933. gada 14. aprīlī Aldija Makeja, kādas viesnīcas vadītāja, Lohnesa ezera ūdeņos pamanīja milzīgu valim līdzīgu zivi. Zvērs esot bijis melns, slapjš, un viņam pāri viļņojies ūdens. Viņš peldējis pa apli un tad iegremdējies ūdenī.
Analizēt visus reģistrētos briesmoņa novērojumus uzņēmies doktors Pakstons no Sentendrjūsas universitātes. Nesija esot redzēta vairāk nekā 1000 reižu (dažos avotos teikts — 4000 reižu), un līdz šim Pakstonam izdevies izskatīt 800 no šiem gadījumiem. Viņš pieļauj, ka daļa cilvēku mītu par briesmoni izmantojuši savtīgiem nolūkiem. Tomēr pētnieks uzsver, ka, viņaprāt, lielākā daļa cilvēku teikuši taisnību, jo ezerā tiešām redzējuši kaut ko dīvainu. Pērn 14. aprīlī, kad apritēja tieši 80 gadu kopš briesmoņa parādīšanās, Lohnesa ezerā izbrauca laiva, kurā bija Pakstons un Lohnesa ezera pētnieki, taču Nesija viņus ignorēja.
Pārliecinošākais — zobārsta foto
Par Nesiju ir daudz fotoliecību. 1933. gada novembrī kāds N. Dandass kopā ar sievu ieraudzīja Nesiju un pamanījās viņu arī nofotografēt, taču vēlāk, attīstot filmiņu, tur nekas nebija saskatāms. Taču tieši 1933. gadā parādījās pirmā Nesijas fotogrāfija. To bija uzņēmis Hjū Grejs. Arī viņa fiksētie kadri faktiski nebija izdevušies — četros vispār nekā nebija, bet piektajā tomēr varēja saredzēt kaut kādas mīklainas būtnes apveidu. Šo attēlu publicēja vairāki izdevumi, un uzņēmums “Kodak” veica speciālu ekspertīzi, apstiprinot, ka negatīvs ir oriģināls.
Visu laiku slavenākā Nesijas fotogrāfija uzņemta vairākus mēnešus vēlāk. To paveicis Londonā dzīvojošs zobārsts Kenets Vilsons, un šī fotogrāfija ilgi tika uzskatīta par labāko pierādījumu briesmoņa eksistencei. Tajā redzams, ka no ūdens ārā slejas garš kakls ar nelielu galvu, kā arī nojaušama apjomīga mugura.
Varbūt siļķu karalis?
Lohnesa ezera briesmonis parasti tiek raksturots kā dzīvnieks ar milzīgu apaļu ķermeni, garu, masīvu kaklu, mazu galvu un četrām spurveidīgām ekstremitātēm. Slavenās būtnes izmērs dažādu liecinieku vēstījumos ievērojami atšķiras, garumam variējot no pāris metriem līdz pat pāris desmitiem metru. Daži pētnieki, ņemot vērā liecības par čūskveidīgu dzīvnieku, pieļauj, ka Nesija varētu būt līdzīga airzivij jeb tā saucamajam siļķu karalim. Šīs zivis var sasniegt pat 11 metru garumu un svērt ap 300 kilogramiem. Līdz šim viņas gan redzētas visos pasaules okeānos, bet ne saldūdens ezeros, kāds ir Lohness.
Arī zinātnieki briesmoņa mīklu nav atstājuši bez ievērības. Lielākā daļa uzskata, ka pētāmais objekts visdrīzāk ir pleziozaurs, kādi Zemes ūdeņos mituši pirms miljoniem gadu, bet mūsdienās tiek uzskatīti par izmirušiem.
Citi zinātnieki šī un citu neredzēto briesmoņu izpētei radījuši veselu pseidozinātni — kriptozooloģiju. Tā pēta kriptīdus, kas ir dzīvnieki, kuri veiksmīgi slēpjas no zinātniekiem. Tās ievērojamākais pārstāvis, protams, ir Nesija.
Simpoziju atceļ
Savulaik zinātnieki sāka rūpīgu ezera izpēti visos iespējamajos virzienos, izmantojot eholotes, radarus, sonorus. Tiesa, iespējas izrādījās ierobežotas, jo tumšie ūdeņi pietiekami nelaida cauri gaismu.
Pirmās 1972. gada fotogrāfijas neizraisīja īpašu entuziasmu. Fotofilmā bija fiksēts visnotaļ nenoteikts, neskaidrs ķermenis. Tad zinātnieki veica automātisku fotografēšanu ar intervālu ik pēc 75 sekundēm, tādējādi pilnībā fiksējot visu, kas vien tajā mirklī patrāpās kadrā. Tieši tādā veidā arī iegūti divi sensacionālie uzņēmumi, kuros redzama briesmoņa galva un ķermenis. Tie kļuva par pamatu simpozija sarīkošanai, kas veltīts Lohnesa fenomenam. 1975. gada 10. decembrī britu parlamentāriešu grupai un zooloģijas ekspertiem demonstrēja Nesijas jaunos fotouzņēmumus, kuros bija redzams strupais ķermenis, galva ar diviem paplatinājumiem, kas līdzīgi ragiem, garš kakls un — visbeidzot — romba formas labā aizmugures peldspura. Taču pēdējā mirklī šo simpoziju atcēla, jo daudzi tomēr apstrīdēja iegūtās fotogrāfijas.
(Turpmāk vēl)
