Dzerot rīta kafiju, pie virtuves galda vietalviete Zenta Vīksna var noraudzīties saullēktā. Bet godu istabas logā redzama ferma, tā ir pārdesmit metru no dzīvojamās mājas. Zentas pagātne, tagadne un nākotne koncentrēta nelielā skaistā Latvijas stūrītī, kur aizvadīti 65 gadi.
Reģistrēties brauc ar javiņu
“Smaidas”, baltiem ķieģeļiem apdarinātā māja, saimnieces dzimšanas dienā, 13. jūnijā, parasti slīgst ziedošajos ceriņos, taču šoreiz ir citādi. “Istabas dzimšanas dienā allaž pušķoju ar ceriņiem, bet šogad nevar saprast, vai maz jasmīni izturēs, nenobiruši līdz jubilejai,” saka vietalviete. Uz sarunu ar Zentas kundzi iekārtojamies pie lielā galda godu istabā, vāzēs saliktās meijas uzvējo mājā īpašo smaržu un rada vasaras saulgriežu noskaņu. Un tā jau ir — cik tad tālu līdz Jāņiem!
Runājot par šiem svētkiem, saimnieces balss noskumst, jo nu jau ceturtais gads, kopš viņas vīrs Jānis aizsaulē. It kā krietns laiks pagājis, tomēr tik un tā pie vienatnes nevarot pierast. Vakaros vairs nav, ar ko pārmīt vārdu, bet saimniecībā trūkst vīrieša stiprās rokas. Labi tas, ka līdzās kaimiņos dzīvo radi, viņi neatsaka palīdzēt. Lielos darbus bez viņiem nepaveiktu, zemi sastrādā, malku sagādā, arī tuvējais kaimiņš daudz palīdzot.
Bet ar savu Jāni Zenta saskatījās dzīves skumjākajā brīdī, aizvadot kapu kalniņā tēvu, kurš aizsaulē aizgāja negaidīti un traģiski — noslīkstot. Pēc vairākiem gadiem — 1973. gada oktobrī — Zenta un Jānis ciema padomē reģistrēja laulību. “Divi vien aizbraucām ar javiņu, un mūs sareģistrēja,” atceras jubilāre. Kopā aizvadītos gadus viņa atceras ar labiem vārdiem.
Laika īsināšanai saimniecība
Pēc Odzienas skolas beigšanas Zenta gadus sešus septiņus pastrādāja Pļaviņu slimnīcā. Sākotnēji veļasmājā, vēlāk bija zobārstes palīdze. “Strādāju pie ļoti jaukām dakterēm, daudz ieguvu no šiem cilvēkiem, ar dakteri Zālīti vēl tagad sazvanāmies, parunājam,” stāsta jubilāre. Taču pēc precībām, sākot dzīvot laukos, dzīve mainījās.
“Kūts pagalma priekšā, ko nu braukāsi uz pilsētu, jāstrādā tepat. Kā 1975. gada 1. aprīlī, pilnīgi bez jokiem, tajā kūtī ielīdu, tā neesmu tikusi ārā vēl tagad,” smejas saimniece. Laika īsināšanai divas piena devējas Pienene un Mūsa, divas cūkas, un vēl kūtī patvērumu raduši septiņi peļu un žurku ienaidnieki. Kaķi šajā mājā ierodas paši, netālu ceļa gals — garāmbraucot dzīvnieciņus izmet, un Zenta pieņem, piens ir, lai dzīvo. Reizumis paskatās — kāds ieradies klāt, kāds pazudis.
Deviņdesmito gadu sākumā fermu “Liepiņas” privatizēja. “Bijām draudzīgs pulciņš, kādu laiku strādājām, bet kaut kā ceļi pašķīrās, un katrs aizvien vairāk ieslīgām savā saimniecībā. Tāpat jau kooperējāmies, sienu vācot un citus lielāku darbus darot,” stāsta vietalviete. “Tā mēs “Liepiņās” palikām saimniekot ar vīru divatā, vairāk kā divdesmit govju vienmēr bija, bet vēlāk — ko nu es viena. Vienīgā meita dzīvo un strādā Pļaviņās, atbrauc, palīdz.”
Vārds no dziesmas
Tēva dzimtās mājas “Bulvāni” ir līdzās “Smaidām”. Toreiz jaunie — Jānis un Zenta, sākot saimniekot, nolēma, ka veco māju atjaunot nav vērts, un uzbūvēja līdzās citu. Jauna māja, gribējies arī jaunu mājvārdu. Tolaik populāra bija dziesma “Smaidas”. Daudzi atceras Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka dziedāto smeldzīgo, Maestro komponēto dziesmu ar Leona Brieža dzeju: “Smaržo pasaule kā nepa-
sacīts vārds,/Cauri dzīslām izlīst neciešamas gaidas,/Liepu gatves galā vēsta uzraksts kāds —/Vienkārši un nesatricināmi — “Smaidas”.”
Zentai tā ļoti iepatikusies, un tāpēc jaunajai mājai dots šis vārds. Protams, vienkāršāk būtu bijis atstāt veco — “Bulvānu” — vārdu, nebūtu apnicīgas “papīru” kārtošanas.
Aug arī jaunais māju saimnieks, mazdēls Aivis, šopavasar pabeidzis 4. klasi.
Viņš vecmāmiņai piekodinājis saimniecību nepārdot, jo noteikti nākšot te saimniekot. Mazdēls ļoti aizrāvies ar futbolu, un viņam bieži ir treniņnometnes, taču, cik iespējams, brauc ciemos. Kad atbrauc mazdēls, svētki ir ne tikai Zentai, bet arī visiem septiņiem kaķiem, jo tuvējā dīķī Aivis viņiem sazvejo pusdienas. Zivtiņas atstāj spaiņos, kad izsalkuši, kaķi nāk un pēc patikas velk ārā.
***
Meita, mazdēls, draudzenes no Pļaviņām, tuvumā dzīvojošie radi, kaimiņi — tie ir cilvēki, kurus “Smaidu” saimniece šodien visvairāk gaida ciemos. Zentai ļoti patīk gaidīt. “Tagad, palikusi viena, ļoti gaidu meitu, mazdēlu, man acis istabas logā vien kavējas, gaidīšana man ir svētki,” teic Zentas kundze. “Priecājos, ja ciemiņi iepriekš piesakās, un tad es varu šmorēt gaļu, cept kotletes un gaidīt. Šoreiz dzimšanas dienas svinēšana nebūs liela, pašu vismīļāko pulciņā. Lai gan jubileja melnajā piektdienā, tas nekas, neesmu māņticīga. Cik atminos, nekas slikts nekad nav noticis šajā datumā. Šoreiz jāgaida, lai notiek kaut kas labs.”
