Aizkrauklietim Raimondam Saliņam 1941. gadā bija tikai trīs gadiņi, viņa māsai Taigai bija septiņi. 1941. gada 14. jūnijs, daudzu Latvijas cilvēku liktenīgā diena, bija arī pēdējā kopā pavadītā viņu vecāku Veronikas un Jāņa mūžā.
Māti aizved divreiz
Madonas rajona Kusas pagasta “Kalna Kaņepēnos” saimniekoja Saliņu ģimene. Tēvs Jānis mantojumā bija saņēmis 50 hektāru zemes, bija iekopta saimniecība, ģimenē auga meita un dēls. Un tad pienāca 1941. gada vasara, kas visu mainīja un iznīcināja.
“Mani vecāki nekad vairs nesatikās,” stāsta Raimonds Saliņš. “1941. gadā izsūtot, vīrus nošķīra no sievām un bērniem.”
Veroniku ar abiem bērniem, trīsgadīgo Raimondu un septiņgadīgo meitiņu Taigu, nometināja Krasnojarskā, sādžā Berjozovkas rajonā, bet Jāni izsūtīja tālāk uz ziemeļiem, uz Vorkutu.
Uz Sibīriju izsūtītajiem bērniem 1946. gadā radās iespēja atgriezties mājās. “Ja Latvijā bija, kas audzina, bērnus varēja sūtīt mājās. Mūs ar māsu pieņēma un izaudzināja tēvabrālis un mātesmāsa, viņus izjutām kā savus vecākus,” stāsta Raimonds. “Māte aptuveni pēc gada, kad mēs atgriezāmies Latvijā, kopā ar kādu no mūsu ciema izsūtītu sievu paslepus pārbrauca mājās un apmetās pie radiem. Netrūka arī savējo vidū pielīdēju un nodevēju. Kāda vietējā mammu bija ieraudzījusi un izstāstīja attiecīgajām instancēm, un viņu atkal aizveda uz Sibīriju. Pēc kāda pusotra gada māte saslima un nomira.”
Strādā kopš piecu gadu vecuma
Nokļūstot Sibīrijā, Raimondam bija tikai trīs gadi, tāpēc atmiņas no tā laika ir epizodiskas. Vai tik mazs bērns saprata notiekošā nopietnību? “Pieaugušie teica — ir karš, tāpēc esam aizvesti,” atceras aizkrauklietis. “Sādžā bija daudz izsūtīto, ap desmit ģimeņu. Bijām apmetušies kādā pamestā ēkā, kas atgādinājusi nelielu klubu, tajā bija izbūvēta pat maza skatuvīte. Ziemā telpu apsildīja, kurinot lielo krāsni, lai gan nebija lāgā, ar ko kurināt, mazākos bērnus, arī mani, stūķēja augšā uz krāsns, lai nenosalstam.”
Kara laiks, Sibīrijā pavadītais laiks atmiņā palicis arī ar neremdināmo bada sajūtu. Dienas maizes deva bija puse šķēles no “ķieģelīša” klaipiņa. Kad karš beidzās, dabūjuši vairāk. Lielākais kārums Sibīrijā bērniem vasarā bija ogas, ēduši arī ievu ogas, kas tur ir lielākas nekā Latvijā, puķu lapas. Māte centās sagādāt ievārījuma krājumus garajai Sibīrijas ziemai, tas gan nenācās viegli, jo cukura bija maz. Vasarās izsūtītie devās uz septiņus kilometrus attālo nometni, tur kopa lopus, bija ganības. Raimonds sāka strādāt piecu gadu vecumā — kopā ar māsu ganīja govis.
Izdzīvo divi
Uz Vorkutu izsūtīja vairākus Kusas pagasta vīriešus, taču atgriezās tikai divi, viens no viņiem — Jānis Saliņš. Vairums Vorkutas soda nometnēs ieslodzīto nomira, nespējot izturēt režīmu, slodzi. Tā saukto gulagu pie Vorkutas upes izveidoja 1932. gadā, un turp sākotnēji sūtīja PSRS ieslodzītos, kurus nodarbināja akmeņogļu raktuvēs un dzelzceļa būvē. 1943. gada 26. novembrī Vorkutai piešķīra pilsētas statusu, un tā bija Eiropā lielākā soda nometņu kompleksa “Vorkutlag” pārvaldes centrs. No 1953. gada 19. jūlija līdz 1. augustam Vorkutā notika ieslodzīto sacelšanās, tās apspiešanas laikā nošāva ap 40 ieslodzīto. “Vorkutlag” pastāvēja līdz pat gulagu sistēmas likvidēšanai 1960. gada 25. janvārī.
“Tēvam paveicās prasmīgo roku dēļ, viņš bija apguvis galdnieka prasmes,” stāsta Raimonds Saliņš. “Tas tēva likteni izsūtījumā atviegloja, viņš gatavoja mēbeles, galdus, solus, krēslus, līdz ar to šahtās nebija jāiet.”
Vorkutā Jānis Saliņš pavadīja desmit gadu. Pēc tam viņu nosūtīja uz kādu nometinājuma vietu, tā saukto “voļnoje poseļeņije”, režīms tur bija brīvāks, drīkstēja pārvietoties lielākā teritorijā. Tur Jānis nodzīvoja piecus gadus, saticis arī latviešus no Lielvārdes, Dobeles un citām vietām. Sākotnēji vīri mitinājās bunkuros vai zemnīcās, vēlāk uzbūvēja guļbaļķu mājas, ko apjuma ar salmiem.
Tēvu satiek pēc 15 gadiem
“Tēvs Latvijā atgriezās 1956. gada vasarā, trīs gadus pēc Staļina nāves. Man toreiz jau bija astoņpadsmit, piecpadsmit gadu nebijām redzējušies,” atminas Raimonda kungs. “Neilgi pirms atgriešanās tēvs atsūtīja bildīti, fotografētu tur, lai zinām, kāds viņš izskatās. Man bija milzīgs satraukums, jo faktiski taču viņu neatcerējos.”
Vietai, kur bija Saliņu mājas, pāri gāja fronte, un dzīvojamā ēka jau bija sabombardēta, palicis lielais skurstenis. Cik necik saglabājušās bija saimniecības ēkas, taču klētī dzīvoja citi ļaudis.
Pēc atgriešanās tēvs sameklējis darbu Madonas pusē, gadu nostrādājis, bet tad Sibīrijas laika draugs aicinājis viņu uz Lielvārdi, kur pats strādāja kolhozā “Lāčplēsis”. “Es 1957. gadā biju dienestā, kad atgriezos, tēvs jau dzīvoja Lielvārdē, tur viņš arī nostrādāja līdz pensijai,” stāsta aizkrauklietis. “Māsa Taiga Rīgā izmācījās par bērnudārza audzinātāju, pēc skolas absolvēšanas viņu nosūtīja darbā uz Ugāli. Tur Taiga strādāja bērnudārzā, ieprecējās un mūžu nodzīvoja. Bet nu jau viņa citā saulē.”
Gaismas meistars
Pēc skolas beigšanas Raimonds Saliņš mācījās Priekuļu tehnikumā, un visu darba mūžu viņš nostrādājis elektrotīklos, būvējis elektrolīnijas, sadales punktus, elektroinstalācijas. Tajā laikā Latvijā norisinājās masveida elektrifikācija. Daudzviet nebija elektrības, un brigāde “mētāta” pa Latviju, strādāts Talsu, Limbažu, Cēsu pusē. 1964. gadā brigādi nosūtīja uz Jaunjelgavu. “Šajā pusē tolaik sāka celt Pļaviņu hidroelektrostaciju, bet mēs pārbūvējām elektrolīnijas no Ķeguma līdz Jēkabpils robežai,” atceras Raimonda kungs. “Būvējām jaunas, atjaunojām, mainījām vadus. Tas bija 1964. gada ziemā. Rakāmies pa dziļo sniegu, ja nebija traktora, tad stabus pievedām ar zirgiem. 1965. gadā beidzām atjaunot kreisā krasta līnijas, tad brigādi nosūtīja uz Skrīveriem. Būvējām sadales punktus, elektrolīnijas. Bija jau man apnikusi tā klejošana, un 1965. gada 8. martā sāku strādāt Skrīveru elektrotīklos. Uz Aizkraukli pārcēlāmies sešdesmito gadu beigās.”
Līdz partijai “neizauga”
Raimonds Saliņš izgājis visus karjeras pakāpienus, sākot strādāt kā elektromontieris, bijis meistars, vecākais meistars, priekšnieka vietnieks un visbeidzot pēdējos desmit darba gadus arī priekšnieks. Ar kādām izjūtām cilvēks strādāja varai, kas izpostīja viņa ģimeni? Vai neizjuta pāridarījumu? “Ar tēvu pēc viņa atgriešanās no Sibīrijas šo to pārrunājām,” atminas aizkrauklietis. “Taču — neko neizdarīsi, esi par mazu, lai kaut ko varētu ietekmēt, mainīt. Režīms tāds, ka nospiedīs kā blakti. Tēvs teica tā: nav ko naidu turēt, jo tas tikai nāktu par sliktu pašam, un ar to jau neko neizcīnīsi. Dzīve ritēja savu gaitu, biju pionieris, komjaunietis, kad nāca sava domāšana un saprāts, tad jau citādi uz to skatījos. Daudzi dažādu iemeslu dēļ, arī vieglāka karjeras ceļa meklējumos, stājās partijā. Tad varēja tikt labākos amatos. Es par vietnieku biju 15 gadu, vairākkārt bija piedāvājumi kļūt par priekšnieku, bet viena problēma — nebiju kompartijas biedrs. Kad prasīja, kāpēc nestājies partijā, atbildēju, ka neesmu līdz tam “izaudzis”, neesmu atbilstošs partijas līmenim.”
Dzīvojot un strādājot okupētajā Latvijā, kaut kur apziņas apcirkņos bija noglabātas atmiņas un domas par valsti, kuras karogs bija sarkanbaltsarkans. Un nekad nepameta nojausma, ka reiz viss varētu mainīties.
Uzziņa
Latvijas valsts arhīva datubāzē ir apkopotas ziņas par 15 443 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem. 3741 bērns bijis vecumā līdz 16 gadiem. Ieslodzījuma vietās nošauti 700 cilvēku, miruši 3453, nometinājuma vietās miruši 1940 cilvēku.
