Kokneses novada kultūras namā Grāmatu svētku laikā bija tikšanās ar vairākiem grāmatu autoriem. Par savu jauno darbu “Zoodārzs manā pagalmā” stāstīja arī zoologs, dabas aizsardzības aktīvists un politiķis Ingmārs Līdaka.
“Vainīga” Ahilleja cīpsla
Izrādās, biezā grāmata tapusi pagājušā gada vasarā. Pērn 12. jūnijā Zooloģiskajā dārzā, lecot pāri sētai, autors pārrāvis Ahilleja cīpslu. Radis kāpt kokos, lēkt pāri sētām, dzenāt putniņus un zaķus, Ingmārs attapās “gūstā” — trīs mēnešus pa pusei gultā, pa pusei ar kruķiem. “Sēžot Saeimas pīpētavā, vai cik reižu man teica — deputāt Ingmār, varētu taču kādu grāmatu uzrakstīt! Teicu — rakstīšu tad, kad mani izdzīs no Saeimas un no zoodārza, bet re, kā iznāca. Gulēju savās Vecumnieku mājās, skatījos pa logu, klausījos putnu dziesmās un domāju — nē, tā nebūs labi, kaut kas jādara,” stāsta Ingmārs Līdaka. “Tā es trīs mēnešus pastrādāju. Kad ieraudzīju grāmatu pirmo reizi, biju šausmās, jo uzreiz atcerējos skolas laikus, kad bija jālasa “Zaļā zeme”, kas arī bija ļoti bieza. Bet ko darīt — ar labu iedvesmu un kāju ģipsī ne to vien var dabūt gatavu. Grāmata bērniem ir mazliet par biezu, bet tajā ir ap 300 bilžu, un lielākā vērtība ir tā, ka tajā ir dzīvnieku sugu saraksts. Sākot ar odiem, vardēm, krupjiem, ežiem, putniem.
Nopucētā dārzā zvēriem nav, ko darīt
Ja tā labi padomā, katra māja un pagalms ir zooloģiskais dārzs. Kad man ir krietns nogurums un negribas ar kameru staigāt pa mežu, noguļos zālē un skatos, kas tur ir. Un tur visa kā ir šausmīgi daudz! Varbūt grāmata palīdzēs to saprast. Mans zooloģiskais dārzs Vecumnieku pagasta “Skaros” ir visai liels — 43 hektāri. Mana mamma grib, lai mājās viss būtu apkopts, lai nepaliek kāds nenopļauts zāles kušķis, neapgriezts upeņu krūms, nemaz nerunājot par to, ka viņa grib rūpīgi izzāģētas ābeles, no kurām vienu otru vēl vecvectēvs stādījis. Taču man vienmēr ir kaut kas svarīgāks darāms. Paņemu trimmeri, aizeju uz dārzu, bet pēkšņi ieraugu — tītiņam kādā dobumā mazuļi, viņi jānofilmē, bet dārza mala paliek nepļauta. Tas patiesībā ir labi, jo dzīvniekiem ļoti nepatīk ik pēc 4 — 5 dienām nopļauts mauriņš, kārtīgi izravētas puķudobes, akurāti apgriezti krūmi, izzāģētas ābelītes. Cilvēki nāk uz zoodārzu un sūdzas: sagādājuši visu ezīša piesaistīšanai — uztaisījuši būdiņu, ielējuši pieniņu, bet ezītis kā nenāk, tā nenāk. Bet kā tad ezītis dzīvos, ja ir tikai rožu dobes un mauriņš? Tādā nopucētā dārzā viņam nav, ko darīt. Ja gribat mājās zoodārzu, tad no pieciem upeņu krūmiem vienam atstājiet nokarenus zarus.
Gribot palīdzēt, iznīcina
Cilvēki uz zooloģisko dārzu bieži atnes meža dzīvnieku mazuļus. Ierauga zālē gandrīz “beigtus”, nekustīgus zaķu vai stirnu mazuļus un stiepj uz zooloģisko dārzu. Bet ķerties klāt savvaļas dzīvniekam, lai cik bezpalīdzīgs viņš izskatītos, nedrīkst. Dabā tā ir iekārtots, ka dzīvnieku mazuļi, kamēr pavisam mazi, nekustīgi sastingst zālē, lai nepievērstu lieku uzmanību. Tiklīdz māte pamana briesmas, viņa no bērna centīsies attālināties, cik ātri iespējams. Un vēl. Cilvēki nesaprot: arī dzīvnieki mīl savus mazuļus. Ļoti mīl. Atnesot uz zoodārzu mežazvēru mazuļus, cilvēki domā, ka izdarījuši labu darbu, izglābuši dzīvnieciņu. Taču realitāte ir citāda. Kad atnes stirnēnu, vispirms noskaidrojam, vai viņš ir “puika” vai “meitene”. Un, ja “puika”, man ir ļoti žēl, jo 50% gadījumu atnestie stirnu mazuļi ir jāiemidzina. Jo “puikas” nav, kur likt. Līgatnes dabas takās varētu dzīvot desmit stirnu, bet divi buki vienā aplokā nekad nedzīvo. Iznāk, ka dzīvnieks atņemts dabai, mātei un viņam nākotnes nav. Tāda ir skarbā patiesība, ko cilvēki nesaprot. Šis stāsts ir ļoti skumjš, jo neviens zaķis nekad nav pārvērties par trusi. Zaķēni katru brīdi kļūst tramīgāki, un pieaugot viņus rokā vairs nevar paņemt, tomēr viņi nav pietiekami tramīgi, lai viņus palaistu brīvdabā. Tāpat arī vilks nekad nepārvērtīsies par suni. Mans draugs Ilmārs Birmanis kādreiz mājās turēja vilku, bet pelēča trešajā dzīves gadā viņu attiecības izvērtās par ikdienas cīņu — kurš būs barvedis. Un cīņa bija nebeidzama, tāpēc viņiem bija jāšķiras. Mežazvēru par mājas dzīvnieku pārtaisīt nevar.
Mītus izplata vecvecāki
Stereotipu par dzīvniekiem ir daudz. No savas pieredzes varu spriest, ka lielākoties to radīšanā vainojami vecvecāki. Viņi dažādus pekstiņus nodod tālāk jaunākajai paaudzei, un visi tam svēti tic. Vecvecākiem vajadzētu manu grāmatu izlasīt, lai nestāsta mazbērniem aplamības. Populārākais mīts ir par ezi un viņa ēdienkarti. Kurš gan nezina, ka ezītis rudenī uz savu migu nes ābolus, sēnes un taisa krājumus ziemai. Padomājiet, ko ezis ziemā ar āboliem dara? Viņš taču ziemā guļ. Tad kam viņam āboli? Varbūt, līdzīgi kā lācis sūkā ķepu, ezis miegā sūkā ābolu? Ežiem adatu dēļ ir grūti pakasīties, bet kažociņā dzīvo blusas un ērces. Vairāki pētnieki izvirzījuši šādu hipotēzi — eži rudenī vārtās nokritušos, iepuvušos ābolos, jo tie satur kodīgo ābolskābi, kas varētu nepatikt insektiem. Varbūt kāds mizas gabals paliek adatās, tāpēc arī ir radies uzskats, ka eži ēd ābolus.
Gluži tiesa nebūs arī par lāci un ķepas sūkāšanu. Mīts radies tā: ja ziemā lāci iztrenc no migas, nošauj, tad viņam viena vai pat abas ķepas ir mitras. Cilvēki domā — nosūkātas. Taču tā nav. Arī zoodārzos novērots, ka lācis, dodoties ziemas guļā, mēģina aizklāt muti ar ķepu, lai nebūtu jāelpo aukstais gaiss.
Kārpas no krupjiem nemetas
Kurš Latvijā ir rijīgākais dzīvnieks? Varbūt čūska? Viņa var norīt peli vienā paņēmienā. Vai varbūt tomēr krupis? Ko dara krupis, ieraugot slieku? Mana vecmāmiņa teica: neņem krupīti rokā, kārpas uzmetīsies! Vai arī stāsts par to, ka krupji ēd ogas. No rīta atnāc pie zemeņu dobes, ogas apgrauztas, bet starp stādiem guļ labi paēdis krupis, skaidrs, vainīgais noķerts. Mans tēvs šī iemesla dēļ krupjus nesa projām uz mežmalu un nemaz neiedomājās par kailgliemežiem, kuri ēd zemenes, bet krupjiem garšo kailgliemeži. Neviens krupis vai varde nekad nav ēduši zemenes vai augus, jo, ja Latvijā ir kāds plēsējs, tad tie ir abinieki. Vai zināt, kurš Latvijā ir plēsīgākais dzīvnieks? Augumā mazais cirslītis noteikti ir plēsīgāko pirmajā trijniekā, viņš ir liels peļu ienaidnieks. Cirslītis pieaugušu peli pieveikt nevar, taču no peles midziņas pa vienam vien viņš aiznes visus peles bērnus un apēd.
Ideāls — pūkains ar četrām kājām
Reiz mans draugs biologs Mihails Pupiņš zīmēja uz tāfeles dzīvnieku, kurš patiktu visiem cilvēkiem. Ideālajam dzīvniekam bija vairākas pazīmes. Numur viens — viņam nedrīkst būt pārāk daudz kāju, četras ir maksimums. Ideālajam dzīvniekam vēlams būt apaļīgam, arī cilvēkos patīk tādas pazīmes — šķiet, ka apaļīgie ir omulīgāki, bet “izkaltušie” kašķīgi. Tāpēc arī es esmu apaļīgs, jo, kā jau deputāts, gribu izpatikt un esmu omulīgs. Treškārt, dzīvniekam vēlams būt pūkainam. Es šim nolūkam audzēju ūsas… Tātad uzzīmējām un secinājām, ka ideālais dzīvnieks varētu būt pelīte, zaķītis, jūrascūciņa. Un tad ir netīkamie dzīvnieki, kuriem ir pārāk daudz kāju, vilnas nav, kuri ir pliki un glumi, nesaprotami.
Pūce nav gudra
Par gudrāko dzīvnieku uzskata pūci, ko uzņēmumi izmanto kā savu simbolu. Pūces esmu pētījis krietni sen, viņas esmu turējis mājās, arī zoodārzā pūču ir daudz, un teikšu tā — pilnīgs tukšums tai pūcei galvā. Ko pūce ēd? Pamatā grauzējus, un daudz prāta tam nevajag. Sēdi uz zara un ar fantastiski labo dzirdi klausies — čab! Paskaties — ir pele, noķer, apēd. Bērnus pabaro, paūjina, tur jau nav daudz ko mācīties. Bet ko ēd vārna? Visu — sēklas, kukaiņus, peļu mazuļus, putnu mazuļus, rakņājas miskastēs, vārna visu mūžu spiesta mācīties, kā iegūt šo dažādo barību. Vai arī — kāda atšķirība prāta ziņā ir starp tīģeri un lāci? Tīģerim galvenais uzdevums ir pamanīt un noķert mežacūku. Bet lācis ēd skudru kūniņas, ogas, lapas, jaunos dzinumus, viss, ko lācim savai ēdienkartei jāprot atrast, rada vajadzību visu mūžu mācīties. Viņš ir apķērīgs, ātri spēj modelēt jaunas situācijas, tāpēc zoodārzā lācis ir visbīstamākais dzīvnieks, jo viņš visu laiku domā un funktierē. Kā atslēdziņu izbakstīt, kā aizbīdni atvērt un tā tālāk. Pie tam viņam ir evolūcijā iegūtā spēja ātri mācīties. Tātad nonākam pie tā, ka pūce ir diezgan stulba. Kāpēc tad viņu uzskata par gudrības simbolu? Uzskatām, ka cilvēks ir visgudrākais dzīvnieks, bet cilvēka dvēseles spogulis ir acis. Paskatieties, kur acis ir stārķim, vilkam? Bet pūcei tās ir novietotas tieši tā kā cilvēkam un ir precīzi tādas pašas kā mums. Ja cilvēks sevi uzskata par gudrāko, tad domā, ka putns ar tik līdzīgu seju un acīm nevar būt dumjš.
Kaut vai konservkārbā
Man ir skumjš stāsts par mājās atnestu putnēnu. Bezdelīgām nokrita ligzdiņa, aizstiepu putnēnu mājās. Sāku ķert dundurus. Beigās govs no manis muka pa lielu gabalu, jo zināja — tiklīdz es būšu klāt, tā būs “plaukt!” pa muguru ar plaukstu. Izbaroju bezdelīgu lielu, gariem skaistiem spārniem. Sēdēja man uz plaukstas, devu dundurus, bet pēkšņi putns savicināja spārnus un aizlidoja. Pēc vairākiem gadiem sapratu, ka mana bezdelīga, ko biju tā barojis, pati nemācēja sameklēt sev barību un pēc divām trijām dienām mokošā nāvē nobeidzās. Es jau viņai nevarēju iemācīt ķert mušas. Ja nu tā notiek, ka bezdelīgām nokrīt ligzdiņa, pienaglojiet pie sijas konservkārbiņu, salieciet iekšā mazuļus ar visu ligzdas materiālu, un pēc divām stundām bezdelīga jau baros savus mazuļus.
Ir gadījies, ka vētra nogāž stārķa ligzdu. Kartupeļu kasti uzlika uz metru 50 attālā šķūņa jumta, salika iekšā ligzdas materiālu, stārķēnus, un pēc 12 stundām māte bija klāt un baroja.
Bada nāvi nav pelnījis neviens
Pienācis laiks, kad bebri ir pasludināti gandrīz vai par lielākajiem Latvijas kaitniekiem, mūsu ekonomikas grāvējiem. Bebru medības ir atļautas līdz 30. aprīlim, kad jau piedzimuši mazuļi. Čāpiņu, mazo bebrēnu, atrada 1. maijā, atnesa mums uz zoodārzu. Viņa māte bija nomedīta, un mazulis līdz ar to nolemts bada nāvei. Salīdzinot ar zaķēniem, kuri jābaro divreiz dienā, mazais bebrēns jābaro ik pēc 2,5 — 3 stundām. Barojām ar kuces piena aizstājēju, Čāpiņš smilkst joprojām, riet nav sācis, tātad viss ir kārtībā. Klipus, kurā redzams Čāpiņš, ievietojām internetā, un rezultāts ir tāds, ka man nesen zvanīja no Zemkopības ministrijas diezgan bargi vīri un teica: pasaki tai savai žurkai, ka no nākamā gada viņus medīs tikai līdz 15. aprīlim.
Lai kāds kaitnieks dzīvnieks būtu, nevaru pieņemt, ka nošauj māti un mazuļiem jāmirst bada nāvē. Uzskatu, ka bebri jāmedī, taču tas jādara tad, kad to var izdarīt pēc iespējas humānāk.
Esmu par sadzīvošanu. Vienugad zaķis dārzā trīsdesmit ābeļu apgrauza, domāju: ja to zaķi noķertu, tad bez sāls un cepšanas apēstu. Bet, nākamajā vasarā stādaudzētavā ravējot, vagā lūr viens pretī. Maziņš, pāris dienu vecs, sastindzis, nekustas. Lieku kapli plecā, eju mājās.
Man šķiet, ka Latvija ir laimīga zeme, ka mums te viss vēl ir un ka Latvijas zemē ir vieta gan bebram, gan stārķim, gan cilvēkam. Izlasīsiet grāmatu un sapratīsiet, kā labāk sadzīvot.”
