Jau astoto reizi Labklājības ministrija godināja tos uzņēmumus, kuri atzīti par ģimenei draudzīgiem. To skaits ik gadu ir līdzīgs. Arī titula saņēmēji īpaši nemainās — bankas, lielo ārzemju kompāniju filiāles Latvijā, lielveikali, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji un daži citi. Kritēriji, pēc kuriem nosaka draudzīgākos — efektīva darba un ģimenes dzīves saskaņošana, elastīgs darba laiks, nodrošinot attālinātā darba iespējas, lai darbinieks pēc iespējas vairāk laika pavadītu ģimenē, un daudzi citi. Diemžēl šādiem kritērijiem atbilst vien daži uzņēmumi no tūkstošiem Latvijā.
Katrai medaļai ir divas puses. Arī šoreiz. Analizējot katru uzņēmumu atsevišķi, par dažiem var teikt pretējo — ģimenes ienaidnieks. Trīs no piecpadsmit apbalvotajiem uzņēmumiem ir bankas. Tas, ka bankas neatdoto kredītu dēļ bez mājvietas atstājušas daudzas ģimenes, netiek ņemts vērā. Grūti arī iedomāties, kā bankas darbu varētu veikt, strādājot mājās.
Pirms gada, kad labklājības ministre bija Ilze Viņķele, viņa šo uzņēmumu godināšanas laikā teica, ka tieši darba devējs ir tas, kurš spēj radīt darbinieku un klientu atbalstošu darba vidi, lai darbinieki justu rūpes par viņiem un viņu ģimenēm, lai viņi jūtas uzklausīti un darbavieta ir elastīga un atbalsta viņu lēmumu veidot ģimeni.
Skaisti vārdi, bet tik nerealizējami dzīvē. Protams, darba devējs ir ieinteresēts naudu pelnīt, nevis to tērēt. Visas iepriekš nosauktās vēlmes par uzklausīšanu, elastību, atbalstu ģimenes veidošanai bez naudas tērēšanas nav iespējamas, īpaši jau pašreizējā situācijā Latvijā, un to var atļauties tikai ļoti bagāti uzņēmumi. Pārējos cilvēks ir atrauts no ģimenes uz ilgu laiku, bieži vien darot savu darbu un vēl aizvietojot darbā neesošu kolēģi, nesaņemot par to papildu samaksu. Šī iemesla dēļ strādāt līdz pēdējam brīdim spiestas arī daudzas grūtnieces, jo ģimenē materiālā situācija bieži vien ir drūma.
Ģimenei draudzīgs uzņēmums par šo statusa apliecinājumu saņem dokumentu un uzlīmi, tam arī piešķirtas tiesības logotipu gadu izmantot savā tīmekļa vietnē, plašsaziņas līdzekļos, sociālajos medijos un darba sludinājumos. Tas man atgādina akciju pirms pusgada — “Godīgs eiro ieviesējs”. Nekāda godīga vai negodīga ieviešana nebija iespējama, tā vienkārši notika, bet šādas uzlīmes ir no sērijas “Kas sunim asti cels, ja ne pats”!
