Brūna mājiņa ar sarkanu jumtu klusā Jaunjelgavas ieliņā pa pusei paslēpusies zaļā pudurī. Smilškrāsas liela auguma mājas sargs sagaida rejot, bet otrs — mednieks laika — laiski palūkojies atbraucējos, grūtsirdīgi novēršas. Droši vien sapņo par mežu un medībām. Pagalmā maza koši zila mašīna. Aiz mājas dārzs — neliela zaļa oāze ar smaržojošiem jasmīniem un uzziedējušām garām rabarberu svecēm, kas slejas virs sulīgā auga platajām ausīm. Te dzīvo Una Arbidāne. Pirms divarpus gadiem Una sāka strādāt kultūras namā, viņa mazajiem jaunjelgaviešiem māca dziedāt.
Dzīvi pārdomā medību tornī
— Tavs darbs ir saistīts ar mūziku, dziedāšanu. Kā tu atpūties no skaņu pasaules?
— Man patīk būt dabā un patīk viss, kas ar to saistīts — medības, zveja, sēņošana. Tētis bija mednieks un makšķernieks, tieši viņš manī radīja interesi par dabu. Braucu viņam līdzi gan uz mežu, gan upi. Tagad uz mežu medībās dodos kopā ar brālēnu. Aizrauj process, sajūtas, kas rodas, ceļoties agrā rītā, dodoties mežā. Medībās ilgi un klusi nekustīgi jāsēž, katra skaņa šķiet miljonreiz skaļāka. Rudens dzestrajos vakaros sēžot tornītī, tik un tā šķiet, ka mežs mani ir dzirdējis, un jāiet projām. Gaidot tornī, pārdomāju visu dzīvi. Klusums un miers ļauj relaksēties. Man nav mednieces apliecības, vienkārši eju līdzi. Pati šaut nekad negribētu, tomēr uzskatu, ka dzīvnieku skaits ir jāregulē, un medības ir viens no veidiem, kā to darīt. Arī jaunākajai māsai patīk makšķerēt, esam kādreiz arī kopā braukušas uz upi. Man gan ātri apnīk, ja neķeras. Nekādu dižo lomu nav bijis, arī šajā nodarbē svarīgākās ir sajūtas. Labprāt izbraucu ar laivu vienkārši tāpat.
— Mežā ir gadījies apmaldīties?
— Nē, man ir izstrādāta metode, kas to nepieļauj. Tā kā mana automašīna ir koši zilā krāsā, vienmēr paturu to redzeslokā. Tiklīdz mašīnu vairs neredzu, dodos atpakaļ. Parasti braucu uz zināmām vietām.
Pilsēta atdzimst
— Sapnis par mājiņu meža vidū varētu būt tavs?
— Noteikti. Mums ir vecvecāku lauku mājas Birzgalē, sēta ir nostāk no citām. Īsta paradīze, tajā dzīvo krusttēvs, un es tur bieži ciemojos. Arī te, Jaunjelgavā, ir gluži kā laukos. Man vajag, lai, izejot ārā, ir zaļš un smaržojošs dārzs, putnu dziesmas, nevis tikai iela un akmeņi. Lai gan pati studējot trīs gadus dzīvoju Rīgā, tomēr, kā pilsētā var nodzīvot mūžu, nesaprotu.
— Koncerti, izstādes, teātri, veikali…
— Dzīvojot te, neko no tā nepalaižu garām. Tāpat šad tad dodos uz Rīgu. Prieks, ka pēdējos gados Jaunjelgava kļūst aizvien pievilcīgāka, sakoptāka. Pilsēta atdzimst — mums ir jauna, skaista estrāde, atjaunots parks, izbūvēta promenāde līdzās Daugavai. Protams, dzīvojot tik mazā pilsētā, ir arī mīnusi, bet tie ir raksturīgi katrai mazpilsētai.
— Redzi perspektīvu te, Jaunjelgavā?
— Vai arī tālākā nākotnē dzīvošu tepat, nezinu, taču patlaban man te ir daudz, ko darīt. Vēl nopietni jāstrādā ar popgrupām, gribas “pacelt” tās labā līmenī, iemācīt bērniem iespējami daudz. Bet, lai kaut ko labu, derīgu izdarītu, vajadzīgs laiks.
Jaunjelgavā ir talantīgi bērni
— Pastāsti par savu darbu!
— Man ir 27 bērni. Parasti saku nevis “mani audzēkņi”, bet “mani bērni”. Bērnu skaits nemitīgi mainās. Vadu trīs ansambļus dažādu vecumu bērniem. Grūtāk ir ar mazākajiem, domas un vēlmes viņiem mainās visbiežāk, gada laikā pat reizes trīs pamet dziedāšanu un atkal atgriežas. Jaunjelgavā ir ļoti talantīgi bērni. Esmu dzirdējusi, cik labi dzied mazie mūsu novada konkursā “Cālis”, un nereti domāju: kāpēc viņus neved mācīties dziedāt, lai šo talantu attīstītu?
— Ar talantu vien nepietiek?
— Ja vēlies kāpt uz skatuves, ir daudz jāstrādā. Skatos uz saviem bērniem, atceros, kādi viņi atnāca un cik liels progress šajā laikā panākts. Koncertos varu novērtēt viņu izaugsmi, bet, protams, ir jāstrādā vēl un vēl. Manuprāt, labs rezultāts panākams pēc vairāku gadu darba.
— Varbūt greizo priekšstatu, ka dziedāt nav īpaši jāmācās, rada talantu šovi, kuros nemitīgi tiek “ceptas” zvaigznes? Cilvēks atnāk, žūrijas priekšā nodzied, un viņam pasaka: tu esi zvaigzne. Darbu, kas patiesībā ieguldīts, īpaši neievēro.
— Šovus neatbalstu, pati tādā nepiedalītos. Pamācās trīs mēnešus, padzied kaut ko… Man tā šķiet tāda izrādīšanās. Šovu mērķi jau nav radīt un mācīt dziedātājus, bet gan pelnīt naudu. Domāju, visbiežāk ieguvums no šova ir rīkotājiem, nevis dalībniekam, protams, ar izņēmumiem. Ja patiešām vēlies iemācīties dziedāt, ej pie vokālā pedagoga, izkop balsi, dziedātprasmi.
Gandrīz kā gaiss, ko elpo
— Kur tu mācījies mūziku?
— Pabeidzu klavierklasi Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā. Kamēr citi bērni gāja spēlēt spēles, mūzikas kabinetā plinkšķināju klavieres. Cilvēks, no kura daudz esmu mācījusies šajā jomā, ir Alla Puķīte, bija arī Juris Ozols. Pēc viņu metodes tagad mācu arī savus bērnus. Dziedājusi esmu, kopš sevi atceros, nu jau gandrīz 24 gadus. Mamma stāsta, ka dziedāt sāku vispirms, runāt pēc tam. Domāju, ka muzikalitāti esmu pārmantojusi. Man ir muzikāli radi, tētis dziedāja. Māsu gribu iesaistīt, tas pamazām izdodas, viņa darbojas popgrupā. Viņai gan ir citas intereses, tomēr ļaujas, lai gan dažreiz sakostiem zobiem.
— Vai tev, mācoties mūzikas skolā, nebija “lūzuma” brīžu, kad visu gribas mest malā?
— Varbūt ne tik izteikti, taču atceros reizes, kad dažreiz asarām acīs devos uz mūzikas skolu. Kāpēc citi var skatīties televīziju, bet man jābrauc spēlēt klavieres? Kāpēc man katru dienu pusotru stundu jāspēlē instruments, ja citi bērni drīkst skraidīt ārā? Pie manis ansamblī dzied bērni, kuri ir pametuši mūzikas skolu 4. vai 5. klasē, kad lielākā puse jau pieveikta. Mēģinu pierunāt, lai pabeidz. Mūzikas skola iemācījusi ne tikai spēlēt klavieres un lasīt notis, arī punktualitāti, disciplīnu un patstāvību. Pati cenšos nekavēt un nepatīk, ja citi kavē.
— Teici, ka jau no bērnu dienām patikusi daba. Kāpēc neizvēlējies studēt kaut ko ar to saistītu?
— Tikai nesen pati par to aizdomājos un secināju, ka ar gadiem viss sāk šķist citādi. 12. klasē tevi “paliek zem spiediena” — kādu eksāmenu kārtosi, kur iesi mācīties. Mana māsa mācīsies 9. klasē, un es redzu, ka viņai ir citādi, jau tagad zina, ko vēlas. Varbūt tas saistīts ar informācijas pārbagātību, kādas mums toreiz nebija. Man šķiet, ka bērni un pusaudži tagad ir krasi atšķirīgi no tiem, kuriem bērnība aizritēja deviņdesmitajos gados. Tagad jaunā paaudze ir ļoti zinoša dažādās jomās, ar savu viedokli. Domāju, ka globālais tīmeklis un informācijas plašumi tajā bērnus veido citādus. Ja es bērnībā gribēju kaut ko uzzināt, bija jāiet uz bibliotēku. Informācijas avoti mums bija pāris televīzijas kanālu un radio. Kad pēc skolas absolvēšanas iestājos žurnālistos, daudzi bija izbrīnīti — kāpēc ne mūzika? Zināju, ka, izvēloties kaut ko saistībā ar mūziku, tas visu mūžu būs vienīgais, ko mācēšu. Zināju, ka mūzika nekur nepazudīs, jo tā ir mana sirdslieta, gandrīz kā gaiss, ko elpoju. Bet žurnālistika, kurā pastrādāju pāris gadu, paplašinājusi redzesloku. Rakstīju “Dienas Žurnāliem” “Mūsmājas”, “Dārza Pasaule”. Radošs darbs nav vienmuļš. Patīk būt cilvēkos, runāt. Ir interesanti, no katra kaut ko iegūsti un pats kļūsti zinošāks.
“Kronē” kartupeļus
— Jaunjelgavas kultūras nama popgrupas bieži piedalās dažādos sarīkojumos. Bet vai tu pati arī kāp uz skatuves?
— Pēdējo reizi tas bija Vīgantē Tautas mākslas svētkos. Kādreiz ilgu laiku dziedāju solo, vēlāk duetā. Pēc ilgākas pauzes šīgada festivālā “Draugi” dziedāju solo. Esmu pāris reižu piedalījusies arī neprofesionālo dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi”. Atbalstāms pasākums, zinu, ka ir cilvēki, kuri to gaida, un tā ir vienīgā iespēja kāpt uz skatuves.
— Kāda ir sajūta uz skatuves?
— Neizstāstāmas emocijas. Pēc tam visu dienu esi pacilāts. Pirms priekšnesuma vienmēr vajag būt uztraukumam, ja tāds ir, tad piedomā pie tā, ko dari, ja nav, tad neskanēs.
— Kādu mūziku tu klausies?
— Man patīk klasiskā, īpaši klaviermūzika. Šopēns, Šūberts, Šūmanis. Mocarts gan nav mans. Bahu ir grūti gan spēlēt, gan klausīties, noklausies, un tad garastāvoklis kļūst drūms. Braucot mašīnā, simfonijas neklausos, bet mājās labprāt tā relaksējos.
— Žurnālistes darba gaitās rakstīji par ēdieniem, noteikti iznāca izmēģināt arī interesantas receptes. Tev ir mīļākais ēdiens?
— Kādreiz daudz eksperimentēju un mēģināju, tomēr kā labāko ēdienu “kronēt” varu kartupeļus. Kopā ar Jaunjelgavas kori, kurā dziedu arī es, Ziemassvētkos devāmies braucienā ar prāmi no Rīgas uz Stokholmu, sniedzām koncertu. Kā samaksa par sniegtajiem priekšnesumiem mums bija bezmaksas brauciens un ēdināšana. Devāmies vakariņās, tur bija zviedru galds, daudz ēdienu, bet lielākā daļa izvēlējās kartupeļus ar biezpienu.
— Vari atklāt kādu pārsteidzošu lietu par sevi?
— Lai gan neesmu ļoti domājusi un iedziļinājusies tajā, taču ticu reinkarnācijai. Ticu, ka šī nav pirmā dzīve un nebūs pēdējā.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Una Arbidāne.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1989. gada. 1. jūlijs.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
DZĪVESVIETA: Jaunjelgava.
NODARBOŠANĀS: bērnu popgrupu vadītāja.
ĢIMENE: māte Anita, māsa Linda.
VAĻASPRIEKS: atpūta dabā, mūzika.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
