Mazais punduršpics ar gudro, vērīgo skatienu piesaista uzmanību. Viņu lutina ne tikai saimniece Kristīne, bet arī svešu cilvēku glāsti un komplimenti. Lūdz arī atļauju nofotografēties kopā ar mazo simpātisko suņuku, kurš ir pa pusei jaunjelgavietis, pa pusei rīdzinieks.
“Mēs katrs lolojam kādu vēlmi vai sapnīti, es vēlējos četrkājainu labāko draugu,” atklāj saimniece. Pirms tam lasījusi atrodamo informāciju par šo suņu šķirni, kopšanu, raksturu. Laika tam bijis daudz, jo lēmums nav spontāns, bet gan rūpīgi izsvērts — aptuveni divus gadus Kristīne apdomāja iespēju iegādāties suni. Tā ir tikpat liela atbildība kā par cilvēkbērnu, turklāt jāņem vērā, ka viņš pats sev maltīti nekad nepagatavos, viens nedosies ārā pastaigās un nekad skaļi nepateiks — man sāp galva vai vēders. Rūpertu mājās vienu nevarot atstāt, bet, ejot veikalā vai ielās, kucēntiņš labi jūtas Kristīnes somā.
Ārpus mājas, sabiedriskās vietās Rūperts vēro apkārtni un ir kluss. Apģērbu punduršpicam nevajadzēšot, jo paša kažoks ir gana silts ar lielisku termoregulāciju, friziera pakalpojumi gan noderēs.
Arī Kristīnes māsīcai ir mazās šķirnes suņuks. Kad viņas kopā dodas uz kafejnīcu, izbauda laipnību un atsaucību — patīkami, ja padzerties atnes arī viņu labākajiem draugiem. Nepatīkamas pieredzes neesot, Kristīne domā, kas tas ir suņuka nelielā izmēra un mīlīguma dēļ. Ja mēģinātu veikalā vai kafejnīcā iet ar vācu aitusuni vai labradoru, tad attieksme droši vien būtu citāda.
Saimniece spriež, ka priekšā vēl daudz darba, jo ar Rūpertu vēlas piedalīties izstādēs, viņa vecāki ir izstāžu dalībnieki un laureāti.
Uzziņa
Punduršpica jeb Pomerānijas špica šķirnes vēsturiskā izcelsmes vieta nav Pomerānija, kā vedina domāt nosaukums. Pomerānijā, kur tika selekcionēti mazāka auguma špici, šīs šķirnes suņi atvesti 18. gadsimtā. Šo suņu priekšteči bija liela auguma špicu grupas Arktikas darba suņi, kurus izmantoja kamanu vilkšanai Islandē un Lapzemē. Tomēr špicu vēsture sniedzas daudz tālāk, līdz pat akmens laikmetam, kad visā Centrāleiropā vienīgie suņi bija špici, no kuriem laika gaitā izveidotas visas pārējās šķirnes. Var teikt, ka vācu špici ir vecākā suņu šķirne Centrāleiropā. Šo teoriju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi akmens laikmeta apmetnēs. Eiropas centrālajā un austrumu daļā špicveidīgi suņi dzīvoja jau pirms 5500 — 7000 gadiem.
Interesanti
Anglijā punduršpicus “ievēroja” tikai 19. gadsimta beigās, kad 1888. gadā karaliene Viktorija pēc ceļojuma pa Itāliju no Florences atveda pirmo maza auguma Pomerānijas špicu Marko. Viņš kļuva par karalienes mīluli. Daudzi suņu šķirņu vēsturnieki uzskata, ka tieši Marko var uzskatīt par punduršpicu ciltstēvu.
