Nākamnedēļ 45. dzimšanas dienu svinēs Vairis Kraševskis, kurš šobrīd dzīvo Aizkrauklē, strādā Lielvārdē, bet sirdī jūtas kā sērenietis, jo tur ir vecāku mājas un bērnības atmiņas. Vairis muzicē grupā “Kalna ielas muzikanti” un nākamnedēļ dosies uz muzikantu saietu pie bijušā studiju biedra Ulda Aknīstē. “Tikšanās arī būs mana lielākā dzimšanas dienas dāvana — muzicēsim, tiksimies ar skaņu večiem, muzikantiem un meistariem. Būs forši!” teic jubilārs.
Bērni nepieder mums
Vairis Kraševskis ir karavīrs, dien Nacionālajos bruņotajos spēkos, aviācijas bāzē Lielvārdē. Ģimenē ar sievu Solvitu aug divi dēli — Kristaps jau ir students, bet jaunākais dēls Kristers mācās pilsētas sākumskolā. Raugoties uz to, cik ātri bērni izauguši, Vairis teic, ka abi ar sievu apzinās, ka atvases nepieder pieaugušajiem, kā nereti uzskata vecāki: “Mēs bērniem varam palīdzēt, atbalstīt viņus un dot padomu, taču nevajag neko plānot bērnu vietā un norādīt, kas viņiem šajā dzīvē jādara. Jāpriecājas, ka bērni ir līdzās, ka izaugot paliek Latvijā, pārējais ir viņu pašu ziņā.”
Kopā ar ģimeni viņš dodas tuvākos un tālākos ceļojumos, kopā strādā laukos, mežā un vienkārši dzīvo.
Pupu mizas!
“Esmu iemācījies uz pasauli raudzīties filozofiski. Pienāk brīdis, kad saproti: tik daudzas lietas, par ko ikdienā uztraucas lielākā daļa cilvēku, patiesībā ir pupu mizas. Nevajag nodarbināt sevi ar lietām, bez kurām mierīgi var iztikt. Jāsaprot, ka visus darbus nekad nevarēsim padarīt, lai cik daudz laika mums būtu. Zinu, ka manā dzīvoklī ir pāris lietu, ko varētu izdarīt labāk, pielabot vai pārtaisīt, bet — vai to vajag? Reizēm dzīves patiesās vērtības, kam veltīt laiku, apzināmies tikai grūtos brīžos. Mans ļoti labs draugs, cīnoties ar slimību, teica: “Zini, par ko es tobrīd domāju? Kaut varētu vēl vienu reizi uzkāpt uz skatuves un uzspēlēt!”. Tāpēc domāju, ka šķība grīdas līste, pēc iespējas ērtāks krēsls vai vecas tapetes tomēr nav lietas, par kurām ir vērts lauzīt galvu. Protams, bez materiālām lietām šajā pasaulē nevar izdzīvot, arī nauda ir vajadzīga, tomēr tām nevajadzētu kļūt par dzīves jēgu.”
Cilvēki prata
priecāties
Vairis stāsta, ka ģitāru spēlē kopš 6. klases. Viņa tēvs arī muzicēja, tāpēc puiku interesēja viss, kas saistīts ar mūziku, un mīlestība un kaislība ir izvērtusies mūža garumā. Mūzikas skolā Vairis nav mācījies, visu apguvis pašmācībā: “Vienas autoritātes mūzikā nav, ja kādu nosauktu, tad noteikti aizvainotu citu. Spēlējot ģitāru, vairāk klausījāmies ģitārspēli, blūza leģendas. Iedvesmojos no “Deep Purple”, “Led Zeppelin”, “Scorpions”, “Def Lepard”, “Status Quo”, klausījos Čaku Beriju, Džimiju Peidžu un citus. Jāatzīst, arī muzikālā gaume ar gadiem mainās, patīk pavisam kas cits kā pirms desmit, divdesmit gadiem.”
Muzicējis skolas gados, studiju laikā Jelgavā ar domubiedriem Vairis spēlēja grupā “Melnais cukurs”, bet pēc studijām viņu uzrunāja “Kodola” puiši. “Tas varēja būt 1993., 1994. gads, Aizkraukles kafejnīcā “Ilze” spēlējām “dzīvo” mūziku četras dienas nedēļā. Laiki bija grūtāki nekā tagad, cilvēkiem bija problēmas, un mūs gaidīja nezināmas pārmaiņas, bet cilvēki tik un tā priecājās. Spēlējām kāzās, ballītēs, svētkos, piedalījāmies festivālos, tas bija foršs laiks,” atceras Vairis.
Jāgaida līdz pieciem rītā
Jau kādu laiku Vairis muzicē grupā “Kalna ielas muzikanti”, grupas mēģinājumi notiek Aizkraukles pagastā, un turp brauc muzikanti arī no tālākām vietām. “Pirms pārdesmit gadiem amatieriem sava ierakstu studija nebija iedomājama, bet mūsdienu tehnoloģijas ir sasniedzamas ikvienam, mums arī ir sava studija. Tāpēc apskaužu mūsdienu jaunatni, cik daudz iespēju paver internets: vajag notis, vārdus, koncertierakstus — visu var atrast, es arī to bieži izmantoju. Atceros savu jaunību, kad Jaungada naktī pie televizora sēdējām līdz pieciem rītā, lai redzētu vienu mazu fragmentiņu no “Smokie”, jo tolaik nebija nekā. Pirmās vēsmas mūzikā varēja dzirdēt radio un Arvīda Mūrnieka veidotajā raidījumā “Būsim pazīstami!”,” stāsta jubilārs.
Paši labākie ļaudis
Mūzika Vaira dzīvē ir vaļasprieks, veids, kā aizmirsties, atpūsties no darba un uzlādēt enerģiju: “Kāpēc mūziķiem tik svarīgi reizi pa reizei spēlēt publikai? Tāpēc, ka tas ir vienīgais veids, kā apmainīties ar enerģiju, sajust emocijas un otra klātbūni. Mūsdienās pārāk daudz saskarsmē izmantojam telekomunikāciju tiltus no cilvēka uz cilvēku, pietrūkst pieskārienu, sajūtu un rokas uz pleca. Bet muzicēšana koncertos to sniedz. Atbalstu un priecājos par visiem, kuri spēj atrast laiku un dara kaut ko vēl, ne tikai iet uz darbu un pārnāk mājās. Nedrīkst palikt par sausiņiem! Esmu tikai par, lai arī jaunieši muzicē, mācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, sporto un dejo, lai izaug sabiedrībai derīgi cilvēki. Man liekas, ka vislabākie cilvēki ir tie, kuri “čupojas”, kuriem ir kopīgi vaļasprieki un intereses, kuri ar savu vaļasprieku arī citiem uzdāvina sapni. Tie ir paši labākie cilvēki!”
Dzimšanas diena Vairim ir vienā dienā ar vecāko brāli, tāpēc ir bijis, ka rodas ašā ideja sarīkot ballīti — nedomājot, kuram ir apaļa vai “kantaina” jubileja. “Kāpēc man jāgaida 60, ja es varu sarīkot radiem un draugiem ballīti, lai nosvinētu savu 41. dzimšanas dienu?” teic jubilārs. ◆
