Tikai nepilnas divas dienas Aizkraukles novada kultūras namā bija aplūkojama karošu kolekcija. Nākamgad tās īpašnieks plāno kolekciju kā lielāko Eiropā reģistrēt Ginesa rekordu grāmatā.
Vecākā — ar Viktorijas attēlu
Azartiskais gandrīz divu tūkstošu atšķirīgu karošu un karotīšu īpašnieks ungārs Balāšs Halašs ir no Aizkraukles draugu pilsētas Kišhunkalašas. Viņš Aizkrauklē viesojās novada svētku laikā, tad arī atveda līdzi savu kolekciju. Ne visu, bet, kā pats smējās, katram kilometram, kas šķir Aizkraukli no Kiškunhalašas, pa vienai — kopā 1590 karošu. Par katru savu krājuma priekšmetu tā īpašnieks varētu stāstīt stundām, ar dažām saistās īpaši gadījumi, citas ir dāvanas no draugiem. Nesen pabijis Ukrainā un Kijevā iegādājies krūšu veselības simbola — rozā lentītes — karoti. Amizanta ir kāda jūras tematikas karote ar haizivs “nokostu” maliņu. No kolekcijas stendā izvietotajām apzeltītajām un apsudrabotajām karotītēm pretī raugās miniatūrās bildītēs karošu kātiņa galā iestrādāti attēliņi ar britu karalisko ģimeni, kuros karaliene Elizabete, princis Čārlzs un princese Diāna kāzu dienā, princis Viljams un hercogiene Ketrīna savā kāzu dienā. Vecākā karotīte kolekcijā esot nepilnus divus gadsimtus sena, ar iestrādātu monētu, uz kuras redzama Lielbritānijas karaliene Viktorija.
Bitenieku dinastijas turpinātājs
Balāšs stāsta, ka daudzviet pasaulē ir tradīcijas, saistītas ar karotēm, to dāvināšanu. Šo ēdamrīku dažkārt izvēlas dāvināt saistībā ar svarīgiem notikumiem dzīvē. Šāda tradīcija ir ne tikai pie mums Latvijā, kur jaundzimušie nereti saņem sudraba karotītes ar tajās iegravētiem vārdiem un dzimšanas datumu.
Planšetes, kurās izvietoti eksponāti, kolekcionārs meistarojis pats. Pirms ceturtdaļgadsimta Balāšs atvēra ekoveikaliņu, tajā joprojām pārdod ekoloģisku pārtiku un 142 veidu dažādus garšaugus un tējas augus. Balāšs ir arī bitenieku dinastijas turpinātājs. Viņa tēvs daudz ar bitēm neesot noņēmies, bet vectēvs gan, un bitenieka prasmes Balāšs mantojis tieši no viņa. Šobrīd dravā ir 60 saimju, un pašu saražoto medu pārdod arī savā ekoveikaliņā.
“Kad atvēru veikaliņu, ceļojot pa Lielbritāniju, nopirku karotīti ar ārstniecības auga motīvu,” atceras Balāša kungs. “Karote man šķita tik skaista, ka radās vēlme nopirkt vēl kādu līdzīgu. Tā pamazām sāka veidoties kolekcija.”
Divas vērtības
Kolekcionārs atzīst, ka nedaudz vairāk kā puse sakrātā esot dāvinājumi, ko draugi, ceļojot dažādās pasaules valstīs, iegādājušies kā dāvanu kaislīgajam krājējam. “Protams, ļoti priecājos ar draugu atvestajām dāvaniņām papildināt savu krājumu, tomēr vēl lielāku prieku man sagādā apziņa, ka draugi, kuri devušies ceļojumā, baudot citu zemi un kultūru, tomēr atceras par mani,” atzīst Balāša kungs. “Arī pats diezgan daudz ceļoju, gan pa Eiropu, gan arī citos kontinentos, karotītes vienmēr dodos meklēt antikvariātos. Tām jābūt ar savu stāstu, sudraba, apsudrabotām vai apzeltītām.”
Jautāts, cik vērta varētu būt viņa kolekcija, kolekcionārs vispirms dedzīgi iesaucas, ka nekad mūžā to nepārdos. “Ir divas vērtības,” viņš noteic. “Katra karote atsevišķi kaut ko maksā, un kopējā summma, ko esmu tērējis iegādei, ir aprēķināma, taču otra vērtība, kas iekļauj ar katru karoti saistīto stāstu, katra ieguvuma vēsturi un to, ka šī ir, iespējams, Eiropā lielākā kolekcija, kā lai to aprēķina?” ◆
