Pirmais pusgads vācietim Fabianam Fennelam SIA “Skrīveru sēklkopības sabiedrība” ir pārsteigumu pilns. Bargā ziema lika pārsēt ziemāju laukus, karstajā pavasarī nezāles stiepjas garumā pa stundām. 27 gadus vecais uzņēmējs saka: zemkopība ir viņa sirdsdarbs, tāpēc, lai kas notiktu, viņš nenožēlo izvēli saimniekot Latvijā.
Viens no lielākajiem Latvijas sēklaudzēšanas uzņēmumiem Fennelu pārraudzībā nonāca pagājušā gada rudenī. Nodibinot SIA “Zemes prieks”, iegādātas 100% SIA “Skrīveru sēklkopības sabiedrība” kapitāldaļas. Fabiana tēvam ir sava saimniecība Vācijas ziemeļu daļā, tāpēc Skrīveros esošā ir dēla Fabiana pārziņā. Viņa tēvs pirms 25 gadiem pārcēlies no Vācijas dienvidiem uz pašreizējo saimniecības vietu. Līdzīgi rīkojies arī Fabiana vecaistēvs — dzīves laikā mainījis saimniecības, pārdodot vienu un pārceļoties uz citu. Jaunais zemnieks smejot teic, ka šāda pārcelšanās laikam mantota paaudzēs, tāpēc nav brīnums, ka viņš šobrīd ir tur, kur ir.
Te ir drošības izjūta
Pirms četriem gadiem Fabians ieguvis zināšanas lauksaimniecības koledžā Vācijā un sācis strādāt tēva saimniecībā. Pāris gadu kā sezonas strādnieks praktizējies fermā pie kāda zemnieka Austrālijā. Tas bijis gan materiāli izdevīgi, gan noderīgi pieredzes bagātināšanai. Atgriezies Vācijā, Fabians vēlējies dibināt savu, neatkarīgu no tēva saimniecību. Diemžēl Vācijā to izdarīt esot tikpat kā neiespējami. Viens no iemesliem ir ļoti augstā zemes cena, un pārdošanā nonāk nelielas zemes platības. Daļa vācu zemnieku izvēlas uz savas zemes izvietot vēja turbīnas un, kā Fabians saka, pelna naudu, nedarot neko. Nenoliedzami, Vācijā ir arī liela konkurence jauno lauksaimnieku vidū.
Risinājums bijis viens — meklēt iespēju veidot saimniecību ārpus Vācijas. Latvijā jau ir daudz vācu un dāņu zemnieku, tāpēc arī Fabiana ģimene šajā virzienā skatījās kā uz potenciālo saimniecības izaugsmes vietu. Drīz vien atmestas domas par Krieviju un Ukrainu. Lai gan tur saimniekošanas apstākļi būtu labāki kā Latvijā, tomēr svarīga ir drošība. Divas pēdējās valstis saistās ar pastiprinātu noziedzības fonu. “Ja kādam “lielajam” izdarīsi kaut ko ne pa prātam, rīt vari vairs nebūt starp dzīvajiem. Te, Latvijā, es patiešām jūtos kā Eiropas Savienībā,” stāsta Fabians.
Septiņas reizes
lētāka
Kopā ar draudzeni iepazīstot Latviju pirmo reizi 2012. gadā, radies ļoti pozitīvs iespaids — jauki, atsaucīgi cilvēki, sakopta vide. Pēc nekustamo īpašumu aģentūru piedāvājumiem krustu šķērsu izbraukāta visa Latvija, līdz nonākuši Skrīveros. Pirmais iespaids — saimniecībā daudz darbinieku, drūmas padomju laikā celtas ēkas un tā paša perioda tehnika. Ilgi nedomājot, šis variants noraidīts. Skepsi pastiprināja arī tās vasaras sausums, kas citkārt auglīgos laukus bija pārvērtis līdzīgus smilšu tuksnesim.
Viesojoties Latvijā otro reizi, rūpīgāk analizētas ilgtermiņa darbības iespējas, runāts ar cilvēkiem, skrīveriešiem, kuri te dzīvo un saimnieko gadiem. Vāciešu skepse pāraugusi ieinteresētībā. Atgriežoties mājās, vēlreiz apsvērti šāda pirkuma plusi un mīnusi. Viens no plusiem, protams, cena. Vācijā par hektāru zemes jāmaksā ap 15 tūkstošiem eiro, Latvijā — ap 2 tūkstošiem. Mīnusu bijis daudz. Tomēr lēmums pieņemts, un 14. oktobrī Skrīveru sēklkopības saimniecība nonāca Fennelu īpašumā.
Kādi bija būtiskākie trūkumi? Vecas ēkas, tajā skaitā graudu kalte ar mazu jaudu, plaši izmantotais, bet videi kaitīgais azbesta jumta segums. “Domājot par saimniecību ilgtermiņā, tam visam ir jāpazūd,” stāsta Fabians. Arī darbinieku skaits uzņēmumā ir liels — 18, kas mūsdienīgai saimniecībai ir par daudz. Vācijā visus darbus paveiktu ar četras reizes mazāku darbinieku skaitu. Arī augsne Skrīveros šķita pārāk smilšaina.
Vairāki no mīnusiem līdz šai dienai svītroti un pārvērtušies par plusiem. Neskatoties uz biežajiem nokrišņiem, augsne ātri žūst un saglabā labu auglību.
Arī strādnieki ir liels atbalsts, sākot saimniekošanu, jo komanda uzkrātajās zināšanās labprāt dalās. Citviet Latvijā apskatītajās vietās nebijis nekā, pat šķūņa, tādēļ arī lielais ražošanas ēku skaits nav tik liels mīnuss. Protams, vecās ēkas ir grūti un dažas pat neiespējami izmantot ražošanas vajadzībām.
Fabians pašlaik apstrādā 1200 hektāru, no tiem īpašumā ir 800 hektāru. Apsaimniekojot šo platību, pusgada laikā pieticis problēmu, un papildu zemes iegādi pagaidām neplāno. Traktortehnika lauku darbiem ir pietiekami laba, un tuvākajā laikā, lai darbus padarītu ātrāk, jāuzlabo pārējās lauksaimniecības iekārtas — kultivatori, arkli, sējmašīnas. Pāris iekārtu, piemēram, sējmašīna un kombains, atvests no Vācijas. Ja vien būs iespējams, jaunais saimnieks piedalīsies ES piedāvātajās atbalsta programmās, lai saimniecību modernizētu.
Ar laiku paredzētas pārmaiņas arī darba organizācijā. Līdz šim saimniecībā katrs strādnieks bija atbildīgs par savu tehnikas vienību, kas, protams, nav slikti. Tomēr tas pirmām kārtām ir nogurdinoši, jo sezonas laikā darbiniekam nākas strādāt ar pārslodzi.
Nezāles “eksplodē”
Baltijā saimniekojošie ārzemju zemnieki savstarpēji dalās pieredzē. Katru mēnesi Vācijas un Dānijas lauksaimniecības uzņēmēji no Latvijas un Lietuvas tiekas Rīgā vai Šauļos. Klubam dots neoficiāls nosaukums — Baltijas fermeru asociācija. Tiekoties tiek pārrunāta pieredze, kas gūta saistībā ar atšķirīgajiem no Vakareiropas klimata apstākļiem un citiem ar ražošanu saistītiem jautājumiem. “Latvijā daba ir kā traka — viss aug pārāk ātri. Garo un silto dienu dēļ nezāles dienas laikā izaug par 4 centimetriem garākas. Vācijā, lai redzētu pārmaiņas uz lauka, jāpaiet vismaz desmit dienām. Latvijā pietiek ar divas reizes īsāku laiku. Nezāles it kā eksplodētu, nevis augtu! Neticami!” saka jaunais zemnieks. “Tas nemaz nav slikti. Ziema gan nežēloja sasēto, un 500 hektāru pavasarī nācās pārsēt. Pārziemoja tikai zālāju sēklas lauki.”
Sit dūri galdā
Vai, esot tālu no mājām, Vācijas, nepietrūkst ierastās vides, cilvēku? Fabians teic, ka darba ir tik daudz, ka par to nav laika domāt. Svarīgas ir izjūtas, un te, Latvijā, viņš ir kā mājās. “Kad visi dienas darbi apdarīti, vakaros nesēžu un nedomāju par to, kur es esmu, ko šeit vispār daru.” Skrīveros bijuši arī Fabiana vecāki, un viņiem, tāpat kā dēlam, te patīk. Pat tik ļoti, ka brīdī, kad jaunā paaudze vēl šaubījusies par lēmuma pieņemšanu, tēvs sitis dūri galdā un teicis: “Ja jūs nebrauksiet, to darīšu es!”
Pusgadā arī latviešu valodu iemācīties nebijis grūti. Daudz palīdzējusi privātskolotāja. Darbā pirmajos mēnešos izlīdzējusi tāfele sanāksmju telpā, uz kuras idejas attēlotas grafiski.
Vai nākotnē plānots darboties citā lauksaimniecības jomā? Vācu zemnieks teic, ka, iespējams, tā vārētu būt kartupeļu audzēšana. Uz to uzvedinājis Skrīveros dzīvojošais a. s. “Latfood Agroserviss” direktors Ilgvars Krūmiņš. Uzņēmums plāno palielināt kartupeļu čipsu ražošanas apjomus, tāpēc meklē saimniekus, kuri kartupeļus audzētu lielās platībās. Šādai darbības jomas paplašināšanai nepieciešams liels finansiālais ieguldījums, kādam Skrīveru saimniecība pagaidām nav gatava. ◆
