Koknesietei Mārai Citko šodien ir dzimšanas diena. Draugiem īpaši galva nav jālauza, ko dāvināt, vien jādomā, kur to iegādāties. Viņi zina: jubilāre priecāsies par visu, kam būs kāda saistība ar mārītēm.
Mārīšu kolekcionēšanu viņa sāka pavisam nejauši. Māsas ģimene uzdāvināja dīvāna spilventiņu mārītes formā. — Tā ir mana resnā mārīte, — par savas kolekcijas pirmo eksponātu saka Māras kundze.
Izkonkurē kaķus
Pirms tam kolekcionēšanas slimību viņa bija izslimojusi vairākkārt — jaunībā krāja dzejoļus un aforismus, tie bija pierakstīti neskaitāmās kladēs. Pēc tam sākās kaķumānija. Jaunībā viņai kaķi nepatika, taču kaķi bija mātes mīluļi. Laikam jau slimība bija “lipīga”, jo vēlāk viņi Māras dzīvoklī kļuva ne tikai pilntiesīgi īrnieki, bet atrada vietu arī viņas kolekcijā. Tagad jau vairāk nekā piecus gadus kaķus izkonkurējušas mārītes.
Katrai savs stāsts
Ceļu pie Māras Citko mārītes atrod dažādos veidos. Un katrai ir savs stāsts. Piemēram, ir mārīte—pildspalva un mārīte—dzēšgumija. — Šīs lietas pati nopirku, tās man ir atmiņai no laikiem, kad Koknesē vēl bija grāmatnīca, tagad tādas vairs nav, — viņa saka. Savukārt kafijas krūze iekļuvusi kolekcijā gandrīz kā pēc burvju mājiena — Māra ciemos atbraukušajai radiniecei sūrojās, ka saplīsusi kafijas krūze un jāpērk jauna. Un ko viņa? Izvelk no somas lielu kafijas krūzi ar mārītēm. Taču tā kolekcijā nav vienīgā. Ir arī sievišķā un vīrišķā krūzīte (pēc Māras kundzes iedalījuma). Tās dažādos laikos Māra nopirkusi veikalā. Sagadījies, ka abām pilnīgi vienādi zīmējumi, taču — viena mazāka un smalkākas formas, otra — smagnējāka un lielāka.
Konkurente no
ārzemēm
Vismīļākās dāvanas ir tās, kuras ikdienā biežāk izmanto, kā jau dzīvē — kas acīm tuvāk, tas mīļāks. Piemēram, virtuvē Māras kundze bieži lieto cimdu un drāniņu karstu trauku satveršanai. Mārītes uz šiem priekšmetiem jau pabalējušas. Brāļa meitas darinātā iepirkumu soma ir “ceļabiedre”, ejot uz veikaliem. Taču pērn somai uzradās “konkurente” no ārzemēm — draudzene to atveda no Anglijas.
Kolekcionēšanā
iesaistās kaimiņiene
Kad ciemojos pie Māras, viņa uz galda bija sarīkojusi mārīšu “tusiņu” — visas mārītes vienkopus. Ap pussimta. Ikdienā viena dzīvo grāmatplauktā, otra virtuvē, cita — skapī. Glāzes, magnētiņi, blociņš, apsveikumi, krājkasītes, sedziņas, aromatizēts tējas maisiņš… Pirmā mārīte, ko ciemiņi ierauga Māras dzīvoklī, ir dekors gaitenī. Māra teic, ka viena no aktīvākajām viņas kolekcijas papildinātājām ir kaimiņiene Sandra. Arī viņa, ieraugot kādu lietu ar mārīti, nespēj vienaldzīgi paiet tai garām un nopērk to draudzenei.
Viens no pēdējiem kolekcijas eksponātiem iegādāts Rīgā, kad Māra bija aizbraukusi uz teātri. Tur pie suvenīru tirgotājiem ieraudzījusi zeķītes ar mārītēm. Nu mārītes arī ziemā sildīs kolekcionāri. Nesen viņa satikās arī ar dzīvu kolekcijas eksponātu. Viņa ciemojās Rīgā. Ejot pa liepu aleju, kāda mārīte, acīmredzot sajutusi radniecīgu dvēseli, gribēja Māru apskatīt tuvāk. Tādā veidā mārīte tika aiznesta pie krustdēla. Un tagad viņas mītne ir gumijkokā.
“Esmu Māra!”
Ja jūs gribat saērcināt kolekcionāri, viņu pašu vajag nosaukt par Mārīti. Vairāki tādi gadījumi esot bijuši. Tāpēc dziesma “Mārīt, manu kukainīt!” viņā nekādas asociācijas neizraisa.
— Es visu mūžu esmu bijusi par kādu atbildīga gan ģimenē, gan strādājot skolā, tāpēc neesmu nekāda Mārīte, bet Māra. Tagad esmu atbildīga par mazajiem kukainīšiem, kas reālajā dzīvē vairo labumu dārzā, bet kolekcijā — prieku, — teic šīsdienas jubilā-
re.