Valsts prezidents esot valsts vizītkarte un simbols līdzīgi kā Valsts karogs un ģerbonis. Teikt par prezidentu neglaimojošus vārdus nozīmējot apkaunot valsti. Prezidents esot godājams un cienījams. Bet ko darīt, ja man ne sirdī, ne prātā neveidojas cieņa pret mūsu jauno Valsts prezidentu Bērziņa kungu?
“Pasaulē ubagi nevalda” — kādā intervijā teicis Andris Bērziņš. “Vāciešiem ir tāda filozofija: ja tu nespēj sev, tad tu nespēsi arī citiem” — arī tas ir viņa izteikums. Un vēl: Bērziņa deklarācijā īpašumu ailītē ir 37 ieraksti — dzīvoklis Rīgā, ēkas Līgatnē, Drabešos, Nītaurē, Kolkā, zemesgabali Kurzemē un Vidzemē.
Vēlos šos faktus salīdzināt ar Latvijas Valsts vēstures arhīvā lasīto. 1995. gadā, veidojot grāmatu “Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri”, vēsturnieks Modris Šēnbergs man parādīja tēva Jāņa Kalnieša “lietu”. Tajā bija arī tēva rakstīts iesniegums, kurā viņš atsakās no viņam kā LKO kavalierim pienākošās jaunsaimniecības, jo: “…sievastēvs Krišs Stūris testamentā savai meitai, manai sievai, Alīdai Kalnietei ir novēlējis māju un zemi “Dziļgrāvji” Susējas pagastā, un divas saimniecības man nav vajadzīgas”.
Kā uz tāda dokumenta fona vērtēt 37 nekustamos īpašumus, ko sagrābis viens cilvēks? Alkatība? Mantrausība? Negausība? Sāta trūkums? Vai tās ir īpašības, kas nepieciešamas Valsts prezidentam? Vai tādai jābūt valsts vizītkartei? Arī vāciešu filozofija par “nespēju citiem” nu nemaz nav piemērojama valsts galvai. Gādāt, lai valsts iedzīvotājiem būtu nodrošināta materiālā labklājība, ir finanšu, ekonomikas un labklājības ministra kompetence un pienākums. Satversme Valsts prezidentam paredz pavisam citas funkcijas. Arī tēze par valdniekiem ne—ubagiem ir apstrīdama. Viena lieta, ja cilvēks kļuvis turīgs vai pat bagāts, pašaizliedzīgi un nesavtīgi strādādams valsts un tautas labā. Pavisam cita, ja cilvēks visu apzinīgo mūžu mērķtiecīgi rausis savās kabatās.
Kā lai es cienu un suminu mūsu jauno Valsts prezidentu?
