“Šodien biju Vecumnieku novada domē kārtot dokumentus — gribu pārdot mežu. Ne jau tāpēc, ka man naudu vajag, mežs ir jāapsaimnieko, un to es vairs nespēju. Rīt man aprit 75 gadi. Vai es vairs spēju izcirst pamežu vai iestādīt jaunus kociņus?” teic Kurmenes pagasta “Silarāju” saimnieks Jānis Rumbēns.
Mājās divīzijas štābs
Jānis Rumbēns ar kundzi Valentīnu kopš Latvijas neatkarības atgūšanas atgriezušies saimniekot Jāņa vectēva dzimtajās mājās. Jau 23 gadus viņi kopj saimniecību klusajā pagasta nostūrī. ““Silarāji” ir mana vectēva dzimtās mājas. Māte bija skolotāja, strādāja Rīgā, un te mēs dzīvojām tikai vasarās,” stāsta jubilārs. “Manas skolas gaitas mazliet izjauca Otrais pasaules karš. “Silarājos” bija ierīkots divīzijas štābs. Istabā pie sienām bija kartes. Te, kur jūs sēžat, sēdēja cilvēks ar diviem Dzelzs krustiem — štāba priekšnieks. Komandēja armiju, kas bija izvietota pie Mēmeles. Kareivji, kas te dzīvoja, manai mātei rādīja ģimeņu fotogrāfijas — savas sievas, bērnus — un tajā pašā laikā nogalināja citu bērnus un sievas. Paradokss. Tāds ir karš.”
Sievu satiek rūpnīcā
Pēc skološanās Mālpils meliorācijas tehnikumā sekoja darba gaitas. Rīgā Jānis strādāja autobusu parkā. “Sākās veselības problēmas, tas bija tāpēc, ka strādāju naktīs — no 8 vakarā līdz 8 rītā remontēju autobusus,” stāsta kurmenietis. Meklējis citu darbu un 17 gadu nostrādājis par fotogrāfu Rīgas radiorūpnīcā, vēlāk bijis galvenais mehāniķis “Bauskas lauktehnikā”.
Valentīnu Jānis satika rūpnīcā, abi izaudzinājuši viņas bērnus un kopīgo dēlu Gati. “Mēs jau vēlu sagājām kopā, man bija 38, viņam — 42. Mana pirmā laulība bija ļoti grūta, divi bērni, vienai meitiņai lielas veselības problēmas, bet kā Jānis rūpējās par mums!” stāsta Valentīnas kundze.
Nākamo dzīvesdraugu viņa iepazina vēl pirms satikšanās — pamanīja parakstu Jāņa fotogrāfijām, un tas viņai ļoti iepatikās. “Prasīju savai draudzenei, kura strādāja drukātavā, kas tik skaisti parakstās? Nu ļoti skaists rokraksts!” atminas Valentīna.
Glabā 100 gadu
“Manam vīram viss ir perfekti,” Jāni slavē sieva. “Dienasgrāmata uz galda, viss pierakstīts, dokumenti, čeki — viss vienmēr labākajā kārtībā.”
Jānis atzīst, ka patiesi ir pedantisks — nevienu dokumentu vai čeku neizmet. “Dokumenti jāglabā simts gadu,” pasmejas Jānis. “Rakstu dienasgrāmatu, lai visu precīzi iegrāmatotu. Gandrīz katru dienu ko ierakstu. Sāku bērnībā, kad biju jauns puisis, tad gan — nebija laika.” Valentīnas kundze rāda kladi, kur skaistā rokrakstā veikti ieraksti, datumi un virsraksti izcelti, iekrāsoti atšķirīgi.
Jānis stāsta, ka pedantisms un kārtības mīlestība ne reizi vien ir noderējusi, lai kādā strīdā pierādītu savu taisnību.
Baznīcā uzspēlē ērģeles
Jubilāram tuva mūzika — 25 gadus Jānis Rumbēns spēlējis orķestrī “Orbīta”. “Spēlēju akordeonu, tas bija ļoti dārgs instruments. Itālijā ražots, 120 basu,” atminas jubilārs. “Bet sāku ar klavierēm. Māte iemācīja. Tie, kas spēlē klavieres, var spēlēt visus taustiņinstrumentus. Vēlāk spēlēju arī elektriskās ērģeles. Ar klavierēm bija liela nelaime, tās, kas lauku klubos, bija noskaņojušās vai mehāniski bojātas.”
Jubilārs stāsta, ka reiz ticis arī pie Skaistkalnes baznīcas ērģelēm. “Manai māsīcai ērģelnieks Žilinskis tolaik bija brūtgāns, un es viņam uzprasīju, vai varēšu uzspēlēt. Atļāva, bet tikai maijā, Dievmātes mēnesī. Tad mises notika ik vakaru, bet mācītājs tajās nepiedalījās,” atminas kurmenietis. “Sanāca Skaistkalnes vecenes un lūdza Dievu, dziedāja svētās dziesmas. Tas bija kaut kas! Muzikantam patīk instrumenti, īpaši tāds varens, no kura var dabūt tādu skaņu, ka baznīcā lustras sāk šūpoties. Pēc tam tantiņas teica: “Ko tas ērģelnieks šodien tik ātri spēlēja, ka dziedot līdzi netikām!”
“Arī tagad mēs braucam uz Skaistkalnes baznīcu, apmeklējam dievkalpojumus,” piemetina Valentīnas kundze. “Es braucu tikai tāpēc, ka tur labi spēlē ērģeles un koris skaisti dzied,” nosaka Jānis.
Pašam sava teorija
Jānis ar lielu interesi seko līdzi politikai, tas viņam gandrīz vaļasprieks. “Tagad kopumā cilvēkiem ir sliktāk dzīvot, nekā tas bija pirms gadiem četrdesmit,” viņš spriež. “Labi, ka ir brīva Latvija, tikai nelaime tā, ka mums neveicas ar valdību. Tiklīdz tiek pie varas, domā, kā iecelt augstos amatos savus radus, draugus, palīdzēt tuviniekiem. Esmu ļoti vīlies, cerēju, ka Latvija būs tāda kā pirms kara, Ulmaņa laikā. Tauta Ulmani mīlēja un sauca par saimnieku. Vajag mums tagad saimnieku, bet — nekā.”
Brīvajā laikā Jānis labprāt zvejo, remontē mašīnu un atzīst, ka patīk ļoti ātri braukt. “Lēni braukt nemāku, pa lauku ceļiem esmu braucis ar 120, 130 kilometru stundā,” atzīst Jānis. “Bet nevienu neapdraudu. Man par to ir pašam sava teorija. Vecumā no jauna neko iemācīties nevar, bet visu, ko esi darījis jaunībā, vari darīt arī vecumā. Ja jaunībā esi bijis labs autobraucējs, tad droši brauc arī vecumdienās. Tik nedomā, ka septiņdesmit gados varēsi iemācīties automašīnu vadīt.”
