Šajā vasarā viens no Neretas novada Sproģu pamatskolas 9. klases absolventiem bija Juris Madelāns. Viņu nevar nepamanīt — jaunības maksimālisma pilns un ar savdabīgu dzīves skatījumu.
“Pirmos dzīves gadus aizvadīju Rēzeknē, tur dzīvo mans tētis,” stāsta Juris. “Vecāki izšķīrās, ikdienā dzīvoju Sproģos ar mammu, te man ir brālis un māsa. Arī Latgalē ir brālis un māsa, kopā esam pieci. Vasaras brīvlaikus parasti pavadu Rēzeknē pie tēva. Latgalē cilvēki ir atvērtāki, labsirdīgāki un, protams, arī reliģiozāki. Man tur ir omītes, opīši. Patiesībā labāk saprotos ar vecāka gadagājuma cilvēkiem nekā ar jauniešiem. Man patīk strīdēties, piemēram, ar vectēvu pārspriežam reliģijas jautājumus, viņš ir pārliecināts kristietis, bet es sarunās ar viņu uzsveru Darvina teoriju par cilvēces izcelšanos, un tad mēs strīdamies.
Man ļoti patīk vizuālā māksla. Pavasarī kārtoju iestājeksāmenus mākslas skolā Rīgā, bet netiku. Negribu mācīties parastā vidusskolā, tāpēc domāju studēt telpu un vides dizainu. Vēlos savu nākotni saistīt ar ko radošu. Man patīk garīgās lietas, kas ļauj dvēselei skanēt, — mūzika, māksla.
Pirmos soļus mūzikas pasaulē palīdzēja spert vectēvs — mācīja man spēlēt nelielu spēļu sintezatoru. Šoziem abi gribējām taisīt elektrisko ģitāru, bet nevarējām sagādāt visas nepieciešamās detaļas. Spēlēt ģitāru iemācījos pats. Sākumā ņēmu māsīcas ģitāru, bet tagad man ir sava — to uzdāvināja krusttēvs, kurš pirms diviem gadiem pārcēlās dzīvot Kanādā. Arī mans labākais draugs — brālēns — tagad dzīvo Kanādā. Šobrīd mans labākais draugs varētu būt māsīca, mēs labi saprotamies, kaut gan par daudzām lietām mums ir ļoti atšķirīgi uzskati, tāpēc mēs bieži strīdamies.
Kādeiz internetā rakstīju blogu, bet apnika. Izdzēsu, daudzi nesaprata, ko ar uzrakstīto esmu domājis, pārprata. Tagad rakstu tikai sev — domas, idejas, plānus. Man patīk cilvēki, kuri dzīvo, nepakļaujoties sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem, kuri nenosprauž robežas, rāmjus. Viens no maniem sapņiem ir aizbraukt uz Tibetu, gribētu kādu laiku tur padzīvot.”
