“Rušēnu” saimniecībā Vietalvas pusē aprīļa beigās pushektāru zemes apstādīja ar kartupeļiem, no kuriem daļa drīzumā būs gatavi ēšanai. Ēdāju šajās mājās daudz — paši saimnieki, pieci bērni un viņu ģimenes. Daļa no viņiem gan dzīvo citviet, bet vecāku mājās iegriežas ikreiz, kad jāpapildina pārtikas krājumi.
Lai naudas iztikšanai nākotnē būtu vairāk, jādomā par saimniecības paplašināšanu, tāpēc līdzās dzīvojamajai ēkai lēnām slejas jauna kūts, kurā paredzēta vieta ap trīsdesmit govīm. Tas nozīmē, ka tuvāko gadu laikā ganāmpulkā būs divtik vairāk govju kā pašlaik.
Vabolēm liek
mieru
Daina Plinte, “Rušēnu” saimniece, stāsta, ka, dzīvojot tuvu mežam, ar izaudzēto nemitīgi nākas dalīties — stirnas un mežacūkas kļūst arvien bezkaunīgākas, un viņu skaits strauji pieaudzis. Tādēļ šis ir pirmais gads, kad saimnieki pilnībā atsacījušies no graudaugu audzēšanas, jo pērn visu auzu ražu apēduši meža “ciemiņi”.
Tā kā augsne nav īpaši auglīga — grants, kura mitrumu netur, liela nozīme ir, piemēram, kartupeļu stādīšanas laikam. Jo agrāk iedēsta, jo drīzāk nogatavojas. Lai dabīgiem līdzekļiem apkarotu Kolorādo vaboles, vagas katru gadu nākas ierīkot citviet. Vaboles arī šogad vietām apsēdušas cerus, bet, stādot vecajā vietā, postījumi būtu dramatiski. Šogad tām, kuras savairojušās, ļaujot dzīvot. “Lielāku postu kartupeļiem nodara mežacūkas, bet tas labi,” smej saimniece. “Rudenī pašiem būs mazāk darba.”
Aizdevums atmaksāts
Kā vairums mazo saimniecību, arī “Rušēnos” kredītus centušies neņemt, un vienīgais aizdevums traktora iegādei šogad veiksmīgi atmaksāts. Sen spriežot par kūts celtniecību, jo līdz šim divpadsmit govju mīt “šķūnītī”, kas uzcelts pirms divdesmit gadiem, kad Plintes atnākuši uz senču īpašumu no Jēkabpils puses Salas pagasta. “Te nebija nekā. Domājām vasarā dzīvot Vietalvā, ziemā — Salā,” stāsta Dainas kundze. Lai arī no zemes pusi aizņem mežs, kas būtu labs finansējuma avots aizsāktajai kūtij, izcirst to esot žēl — nebūšot, kur pašiem sēņot. Bet toreiz, pirmajā gadā te atnākot, parēķināts, cik izmaksās govis vadāt šurpu turpu — no Vietalvas uz Salu, sagatavot barību, un nolemts palikt vasaras mītnē arī ziemā. “Dzīvojām vagoniņā, un saimniecības pirmsākumos bija tikai divas govis. Bērni bija mazi, bet, līdzko spēja traktora stūri un pedāļus aizsniegt, palīdzēja, cik varēja”, atceras Dainas kundze. Tagad ganības iekoptas, un palielā laukumā pie meža ieaugušas meža zemenes. Saimniece šo vietu lepni sauc par kultivētajām meža zemeņu pļavām.
Ar smaku un
taukainiem striķiem
Tomēr lauku idilli arvien biežāk traucē mežacūkas. Agrāk tikai retumis pārstaigājušas, bet nu jāuztraucas, vai pirmo ražu izdosies sagaidīt. Ar cūkām šajā pusē cīnās kā nu kurš. Vieni gar lauku nostiepj striķi, ieziestu ar cūku taukiem, citi — sarkanbalto polietilēna lenti un teic, ka tā cūkas atbaidot, vēl kāds tīruma malās noliek spaiņus ar tualetes saturu un katru vakaru to apmaisa, lai smaka būtu…
Tā kā “Rušēnos” ienākumi ir tikai no pārdotā piena un viena otra “pirmrindniece” dod ap piecām tonnām piena gadā, tad, prasmīgi saimniekojot, pietiek, lai samaksātu arī par zemes apstrādi, sēšanu, siena sagatavošanu. “Nav tik traki, dzīvot var,” saka saimniece. Akcīzes degvielas pietiks līdz nākamajam iegādes termiņam. To visvairāk izlieto siena sagatavošanā. Palīdz arī dēli, kad brīvi no algotā darba. Bērni gan sakot, ka viņi diendienā tā nevarētu dzīvot. Viņiem citas vajadzības, dzīves prasības. Bet pagaidām “Rušēni” brīvdienās ir kā lielveikals, kurā bērni iegriežas pēc piena, kartupeļiem un citiem lauku labumiem.
