Pagājusī nedēļa bija pirmā septiņu gadu laikā, kad pirmo reizi kā projektu vadītāja izbaudīju atvaļinājuma “saldo garšu”. Arī biedrībā darbs pagaidām pieklusis. Iesāktie projekti pabeigti un jaunie iesniegti izskatīšanai. Tagad var izvērtēt paveikto, un viens no tiem ir Zaļā tirdziņa atklāšana. Tam jau ir pastāvīgie klienti — gan pircēji, gan pārdevēji. Tirdziņa mērķis ir aktivizēt vietējos iedzīvotājus pārdot kaut kilogramu mazdārziņā izaudzētu kartupeļu vai ogu. Bet tie, kuri reizi pamēģina, ierodas arī citās nedēļas nogalēs.
“Taciņa iestaigāta”, un te pulcējas ļaudis, lai satiktos, aprunātos.
“Ieskrējies” arī otrs projekts — krāmu tirgus, kurā savas mājās iestāvējušās nederīgās lietas, ko roka neceļas izmest, par simbolisku samaksu pārdod arī skrīverieši, pļaviņieši un paši koknesieši. Pirmajā reizē pārdevējus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, otrajā viens otrs pircējs ieņēma pārdevēja vietu, galdā liekot 50. gadu radio un fotoaparātus, trenažierus, traukus un citas vērtīgas lietas. Interesantu preci piedāvāja jaunieši — vecās mācību grāmatas, un tādēļ pirms 1. septembra plānots rīkot tieši grāmatu pārdevējiem un pircējiem domātu tirdziņu. Jauniešiem ieguvums ir arī 50 santīmu, turpretī vecākiem izdevība dārgu grāmatu iegādāties par puscenu.
Liels paveiktais darbs ir arī paviljona pie Kokneses pilsdrupām atklāšana. Tiek gaidīta atbilde saistībā ar Latvijas — Lietuvas pārrobežu programmas projektu zaļā tirgus attīstībai, lai tirdzniecība varētu notikt aukstajā laikā, arī ziemā. Tā kā šim projektam ir liels apjoms, tajā piedalāmies kopā ar Kokneses novada pašvaldību un Zemgales plānošanas reģionu.
Kādā citā programmā iesniegts pieteikums paviljona iegādei tirdziņa vajadzībām. Tā būtu vieta, kur rīkot dažādu kopienu saietus.
Par notikumiem sabiedrībā interesējos vien tik, cik tie skar manu darbu, bet saistošas šķita arī no projektiem un biedrības attālinātas norises. Uzmanību saistīja pagājušajā nedēļā izskanējušais paziņojums, ka no jūlija “simtlatnieku” projektā iesaistītie saņems par divdesmit latiem mazāk. Kopumā par šo projektu teiktu — ar labiem nodomiem uz elli bruģēts ceļš, kas kropļo darba tirgu. Ja mērķis ir motivēt bezdarbniekus strādāt, šis nav tas gadījums. Motivācija būtu radīt vēlmi strādāt, bet, dodot simts latu principā par neko, nozīmē pieradināt pie tā, ka naudu kāds iedos. Pozitīvais — projekta rezultātā novadu centri ir sakoptāki. Atņemtie divdesmit lati neko nemainīs. Arī motivāciju strādāt vai meklēt darbu tas neietekmēs. Liels trūkums šajā projektā ir bezdarbnieka prasmju, kvalifikācijas ignorēšana. Cilvēkus ar augstāko izglītību, zinošus informācijas tehnoloģiju jomā pieņem rindas kārtībā un piedāvā darbu, kāds kurā brīdī aktuāls. Rezultāts atkarīgs no darbu organizācijas, bet redzētās dažādās situācijas vedina šo programmu vērtēt skeptiski.
Pēdējās darba dienas Valsts prezidenta amatā aizvada Valdis Zatlers. Viņš paziņojis, ka atvadu pasākumu organizēs nevis Rīgas pilī, bet gan tuvāk tautai — Likteņdārzā. Masu saziņas līdzekļos jau izskanējuši dažādi apsvērumi par un arī pret šo lēmumu. Visi prezidenti, izņemot Vairu Vīķi — Freibergu, bijuši visai ierobežoti savās privātajās izpausmēs, jo viņus vada un organizē liela padomdevēju komanda. Mans vērtējums — ja tā ir Zatlera kunga pašiniciatīva, tas ir apsveicami, lai gan jūtama arī noteikta daļa reklāmas. No otras puses, mēs, latvieši, esam pieraduši pārāk aizdomīgi uz visu skatīties. Ja ieplānots jauks pasākums — kāpēc ne? Tad nav pat būtiski, kas to organizē un kāpēc.
Vēl viena latviešiem raksturīga īpašība — mēģināt “izrakt” to, kā nav — izpaudusies, sākot diskusiju par alus kausu uz lata monētas un viskiju ražojošas kompānijas vēsturi eksāmenu jautājumos. Krītam no viena grāvja otrā, absolūti noliedzot vai pilnībā atbalstot. Manuprāt, normāli būtu, ja jau bērnudārzā, skolā bērni savos pasākumos aicinātu piedalīties arī vecākus. Tā iepazītu galda kultūru, tajā skaitā alkohola lietošanu. Ja atklāsme, ka arī mani vecāki dzer, nāk pēkšņi, vienā brīdī, reakcija ir atšķirīga nekā tad, ja redz, ka pusdienās vecāki iemalko glāzi vīna. Ja vecāki slapstās no bērniem, nolikuši viņus gulēt, paši dodas uz krogu, tādu piemēru viņi rāda saviem bērniem — ka alkohols jālieto slepus. Viskija kompānijas vēstures izzināšanu var nosaukt par pretinieka iepazīšanu. Ja skolā mācītu, kā un kāpēc radies alkohols, kāpēc to lieto, jaunos cilvēkus būtu vieglāk atturēt no tā. Alus kauss uz lata monētas ne mazākā mērā neietekmē alkohola patēriņu. Šo latu vēlas iegūt tāpēc, ka tas ir kārtējais no īpašo monētu sērijas. Un kur teikts, ka tas ir alus — varbūt kausā ieliets kvass?
Arī ar vafelēm un citiem produktiem saistīto dāņu profesora pētījumu atspoguļošana, manuprāt, normāli domājošu lasītāju nespēj ietekmēt. Pircējs paļaujas uz savu pieredzi, intuīciju. Cilvēki tāpat meklē “E” burtiņus un izvēlas, kuru preci pirkt. Šī drīzāk ir kārtējā kāda nomelnošanas akcija, tirgus dalīšana, un mani šādas ziņas neietekmē. Jo vairāk tāpēc, ka vafeles vispār nepērku.
Prezidenta kungs aizsācis jauku tradīciju — apsveikt katru jaundzimušo. Ja tā tiešām kļūs par noturīgu tradīciju, apsveicami. Ja tā būs vienreizēja akcija, tad kārtējais reklāmas triks. Šāda piemiņas velte, kas apliecina, ka valsts priecājas par jaunu pilsoni, rada patīkamas izjūtas bērna vecākiem. Un kāpēc nedarīt ko tādu, kas mūs ietekmē pozitīvi? Esam pārāk maza tauta un varam to atļauties — apsveikt katru. Tas neuzlabos demogrāfisko situāciju, bet varbūt kādu iedvesmos.
Pagājušajā nedēļā premjers paziņoja, ka pusgada laikā atradīs Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju, bet man šādas iestādes esamība liekas absurda. Kam vajadzīgs šāds virsuzraugs, ja katrā valsts struktūrā jau ir uzraudzības institūcija? Arī nesaskaņas KNAB iekšienē neceļ tās prestižu. Ja pat šādā paraugorganizācijā ir nesaskaņas, tad zūd tās jēga.
Ziņa par “Elkor” vadošo darbinieku apcietināšanu liek padomāt par neadekvāto sodu sistēmu Latvijā. Tiem, kuri sabiedrībai patiesi ir bīstami — izvarotāji, slepkavas — sods mēdz būt mazāks kā šādos koruptīvos darījumos, finansiālās mahinācijās iesaistītajiem. Šie cilvēki būtu jāsoda ar to, kādēļ viņi “iekrituši” — lai, liekot lietā savu intelektuālo potenciālu, atstrādā valstij nodarīto ļaunumu, nevis sēž cietumā un nodokļu maksātāji uztur viņus. Ja reiz spējis izgrozīt šādas lietas ārpus likuma, tad jāļauj tā turpināt, tikai pareizā virzienā. Nav jēgas viņu “iesēdināt” degradējošā vidē. Sabiedrībai šāds cilvēks taču nav bīstams.
Šogad Līgosvētki izdevās godam. Aizkraukles pagastā sapulcējāmies četras māsas ar ģimenēm, bija milzīgs ugunskurs, dziesmas, dejas un aplīgošana. Tā kā cilvēku bija daudz, iestudējām tautasdeju “Sudmaliņas”. Jaunieši atzina, ka beidzot izbaudījuši īstus Jāņus.
