Lai gan būvniecības apjomi, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir palielinājušies, teikt, ka krīze šajā nozarē būtu beigusies, vēl nevar — uzskata būvkompānijas “Re&Re” vadītājs Ainārs Pauniņš. Viņš arī norāda — šis ir labākais laiks, lai būvniecības projektus realizētu pašvaldības.
— Kā vērtējat šābrīža situāciju Latvijas būvniecības tirgū?
— Situācija joprojām nav vienkārša. Nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka krīze ir beigusies. Tajā pašā laikā nevajag arī uzskatīt, ka krīze būs beigusies tikai tad, kad būs tāda situācija, kāda tā bija pirms dažiem gadiem. Manā skatījumā pie tā saucamajiem treknajiem gadiem būvniecības sektorā mēs diez vai kādreiz vēl atgriezīsimies. Šobrīd var teikt, ka aktivitātes līmenis ir daudz lielāks nekā, piemēram, pirms gada, bet reāla būvniecības attīstība vēl nenotiek. Un tā arī nenotiks, kamēr privātais sektors nesāks attīstīt savus projektus un nepacelsies no tiem pelniem, kur ir šobrīd. Galvenā problēma, protams, ir labu projektu un tādējādi arī finansējuma trūkums. Tādējādi Latvijas būvniecības sektoru šodien galvenokārt balsta Eiropas struktūrfondu finansēti projekti valsts un pašvaldību sektorā.
Pasūtījumu plūsma ir uzlabojusies, bet nebūt ne tādā līmenī, lai varētu runāt par to, ka būvniecība ir sākusi strauji attīstīties. Salīdzinot ar šīgada sākumu, aktivitāte nenoliedzami ir labāka, lielā mērā tāpēc, ka būvniecība ir sezonāla un liela daļa objektu tiek sākti tieši pavasarī un vasarā.
— Vai ir iespējams procentuāli noteikt būvniecības aktivitātes pieaugumu?
— Precīzus aprēķinus par to, kas notiek šobrīd, būs iespējams veikt nākamgad vai pat aiznākamgad, kad būs nostrādājusi šī procesa inerce. Domāju, ka šis varētu būt pirmais gads pēc vairāku gadu pārtraukuma, kad būvniecības apjomi varētu vairs tik krasi nesamazināties, kā tas bijis iepriekš, kad tika piedzīvots 15 līdz 16 procentu liels samazinājums.
— Kāda ir situācija un tendences attiecībā uz būvizmaksu palielināšanos?
— Varētu teikt tā: līdz ar aktivitāšu palielināšanos būvniecības sektorā, ar energonesēju cenu kāpumu, kā arī faktu, ka pārējā pasaule no krīzes tomēr ir izgājusi nedaudz ātrāk nekā Latvija, mūsu ekonomika, kas ir diezgan maza un atkarīga no importa, nenoliedzami būvizmaksas kāpj. Tās palielinās gan būvniecības materiāliem, gan arī darbaspēkam. Atveroties Eiropas darba tirgiem, ir vērojama darbaspēka aizplūšana. Un tas jāņem vērā un jāpalielina šīs darbaspēka izmaksas. Protams, ir arī kompānijas, kas cenšas uz āru piedāvāt savus pakalpojumus.
— Cik lielā mērā ir palielinājušās darbaspēka izmaksas?
— Protams, tas ir atkarībā no kvalifikācijas, pieredzes, kā arī nozares. Var nosaukt izmaksu kāpumu no 10 līdz pat 30 procentiem. Tajā pašā laikā kopējo būvniecības izmaksu palielinājums šogad tiek prognozēts no pieciem līdz desmit procentiem.
— Būvapjomu palielinājums šobrīd ir vērojams tikai Rīgā vai arī citās Latvijas pilsētās, reģionos?
— Saistībā ar Eiropas struktūrfondiem ir ļoti laba tendence Latvijai kopumā — reģioni sāk attīstīties. Proti, šī struktūrfondu nauda veiksmīgi tiek apgūta arī reģionos, ne tikai Rīgā vai arī tādās lielajās pilsētās kā Ventspilī, Liepājā, Valmierā un Daugavpilī, bet arī mazajos rajonos. Protams, lielās pilsētas šajā jomā joprojām ir līderpozīcijās. Tajā pašā laikā ir patīkami, ka Latgalē ir diezgan liela aktivitāte, apgūstot Eiropas fondu līdzekļus. Labs piemērs šajā jomā ir Rēzekne, kur tiek realizēti vairāki nozīmīgi projekti gan infrastruktūras, gan ēku būvniecības jomā. Tas ir pareizi — uzskatu, ka pašvaldībām, publiskajam sektoram ir jābūvē tad, kad būvizmaksas nav augstas. Lai gan šo izmaksu kāpums nedaudz ir bijis, šis laiks publiskajam sektoram ir ļoti izdevīgs, lai veiktu būvniecības darbus. Jāsaprot, ka lētāk vairs nebūs. Dažas pašvaldības, kas domā par investīcijām, to saprot. Visādā ziņā šis laiks Latvijas reģioniem ir ļoti labvēlīgs investīciju piesaistei un būvobjektu realizācijai.
— Pirms pāris gadiem pašvaldībās strādājošie mazie būvuzņēmēji sūdzējās, ka izsludinātajos nelielajos trendos piedalās arī lielās kompānijas, mazos izkonkurējot, cīnoties par katru projektu. Joprojām lielās kompānijas cenšas dabūt katru pašu mazāko projektu?
— Šāda situācija tiešām bija gan pirms diviem gadiem, gan vēl arī pērn. Šobrīd lielās kompānijas cenšas dabūt pietiekami liela apjoma pasūtījumus. Piemēram, manis vadītā kompānija piedalās iepirkumos, kas ir no viena miljona latu. Taču svarīgs ir ne tikai realizējamā projekta apjoms, bet arī tā sarežģītības pakāpe, kā arī — kāds ir finansējuma avots. Piemēram, tajos projektos, kas tiek finansēti par jau nosauktajiem Eiropas struktūrfondu līdzekļiem, kvalitātes latiņa ir uzstādīta diezgan augstu. Ir svarīgi, lai šādus darbus veic atbildīgi uzņēmumi. Tajā pašā laikā es pilnīgi piekrītu, ka lielajām būvfirmām nevajag pretendēt projektiem dažu desmitu vai simtu tūkstošu latu vērtībā. Pēdējā laikā lielie uzņēmumi to arī cenšas nedarīt. Savukārt, realizējot lielos projektus, bieži tiek piesaistītas mazās kompānijas kā apakšuzņēmējas.
— Kā viena no lielākajām problēmām būvniecības sektorā vienmēr ir norādīta lielais pelēkās ekonomikas īpatsvars. Krīzes ietekmē šo nodokļus nemaksājošo kompāniju aktivitātes ir pierimušas vai gluži pretēji — palielinājušās?
— Šī problēma, protams, joprojām ir aktuāla, un pelēkais sektors turpina kropļot konkurenci. Tomēr apzinīgākie sāk saprast, ka ilgstoši būt pelēkajā zonā nav izdevīgi un ir jācenšas strādāt legāli, maksājot visus nodokļus un konkurējot godīgi. Arī ES finansētajos projektos prasības ir tādā līmenī, lai atsijātu pelēkās zonas dalībniekus. Jebkurā gadījumā šī problēma ir aktuāla gan tāpēc, ka netiek maksāti visi nodokļi, gan tādēļ, ka ir nelegālā nodarbinātība. Tomēr ar to var cīnīties, cenšoties strādāt tikai ar tiem apakšuzņēmējiem, kas sevi ir pierādījuši, kas darbojas absolūti legāli un var sasniegt kvalitatīvu rezultātu.
Būtiski ir arī tas, ka būvnieki paši, izmantojot savas nozaru sabiedriskās organizācijas, var piedalīties likumdošanas procesā. Būvniecības likums tagad ir nonācis līdz Saeimai, un es ceru, ka tam sekos arī Būvniecības noteikumi un grozījumi tajos, kas palīdzētu uzņēmējiem mazināt pelēkā sektora īpatsvaru. Tomēr tas var notikt vienīgi tad, ja Būvniecības likums tiks sasaistīts ar Publisko iepirkumu likumu. To arī šobrīd visai aktīvi cenšamies panākt.
— Kā vērtējat izskanējušo priekšlikumu, lai valsts un pašvaldību izsludinātajos konkursos pretendenti norādītu arī visus apakšuzņēmējus, to datus par veikto nodokļu samaksu utt.?
— Jebkura norma ir saprātīga līdz noteiktai robežai un loģiskuma līmenim. Protams, ir jāprasa, lai uzņēmums būtu samaksājis visus nodokļus, to attiecinot gan uz galvenajiem uzņēmējiem, gan arī apakšuzņēmējiem. Taču prasīt šādus datus no pilnīgi visiem jau piedāvā-
juma stadijā, manuprāt, nav īsti prātīgi. Šī kontrole būtu jāveic, projektu realizējot. Pats galvenais ir panākt, lai objektos strādātu tādas firmas, kas reāli maksā visus nodokļus utt. Te vēl ir ļoti daudz darba visām nozarē iesaistītajām pusēm. Jānorāda, ka organizācija ‘‘Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība’’ ir vienojusies ar Valsts ieņēmumu dienestu par informācijas apmaiņu šajā jomā. Vienkārši būvniekiem pašiem ir jāseko līdzi tam, kas notiek tirgū.
— Cik noprotams, piedāvājuma stadijā lielie būvnieki nereti pat vēl nezina, kas būs to apakšuzņēmēji.
— Tur jau tā lieta! Piedāvājuma stadijā nav zināmi pilnīgi visi. Protams, katrs lielais būvnieks bāzējas uz noteiktu skaitu apakšuzņēmēju, kas ir piedāvājuma pamatā, taču šajā sarakstā noteiktas izmaiņas nereti notiek, jo ir svarīgi, lai tiktu izmantoti to firmu pakalpojumi, kas spēj garantēt noteiktā pasūtījuma izpildi. Jāteic gan, ka saistībā ar ekonomikas krīzes ieviestajām izmaiņām, kā arī situāciju saistībā ar lielo pelēkās ekonomikas īpatsvaru ir ļoti daudz būvfirmu, kas ir korekti un labi strādājušas un tiek izvēlētas konkrēta darba izpildei, bet, kamēr norisinās piedāvājums, notiek dažādas lēmumu pārsūdzēšanas un tamlīdzīgas lietas, tās jau diemžēl ir nonākušas līdz maksātnespējai. Un tas nozīmē, ka faktiski pēdējā brīdī ir jāmeklē kāds cits apakšuzņēmējs.
