Oksana Salgrava Kurmenē ir ienācēja, ieprecējusies no Jelgavas puses, Sidrabenes pagasta. Nu jau astoņus gadus viņa mīt vīra Mareka vecāku mājās un četrus gadus audzina meitu Saniju Keitu. Jāņos Oksanai ir dzimšanas diena, par ko līgotāji nereti aizmirst.
Oksanu pilsēta nevilinot, labāk laukos, arī bērnam te ļoti patīk. “Lauku miers un klusums man ļoti pie sirds. Pati esmu uzaugusi ciematā, un daudzdzīvokļu mājā pa visiem dzīvokļiem kopā bijām īsta bērnudārza grupiņa. Ar meitenēm mazāk draudzējos, vairāk dauzījos kopā ar puikām, bija štābiņš kokos un visas citas zēnu spēles. Puiciska biju, pēc pamatskolas sāku mainīties,” stāsta Oksana.
Pirksti paši prot
Algotu darbu kurmeniete pagaidām nestrādā, bet laukos jau darāmā netrūkst — dārza darbi, bērns. Daudz laika aizņem arī Oksanas vaļasprieks — adīšana. Vasarā gan tam laika neatliekot, tikai kaut ko patamborēt, bet ziemas vakaros Oksana adīkli no rokām neizlaižot.
“Atceros, kad man bija vienpadsmit gadu, dīcu mātei, lai iemāca vismaz valdziņus uzņemt, ierādīja man visvienkāršāko, un tad arī “aizgāja”, ” atminas Oksana. “Skolā darbmācībā saņēmu desmitniekus, mani darinājumi bija izstādēs. Adīšana man padodas pati no sevis — pēc shēmām es neprotu, bet ieraugu kādu jaunu adījumu, un man tūlīt gribas noadīt vai notamborēt tieši tādu pašu.” Ģimene ir “apadīta un aptamborēta”. Kad Oksana aizbrauc apciemot savu māti, sarodas vesels pulks dažādu darinājumu kārotāju, ko nu kuram vajag — zeķītes, cimdiņus, svīterīšus, cepures.
Sniegs saujās vasaras karstumā
Lai gan Oksana teic, ka vēlētos savā dzīvē kaut ko mainīt, labākas dzīves meklējumos uz citu valsti viņa nebrauktu. “Manas mājas ir Latvijā,” ar pārliecību saka jaunā sieviete. “Diemžēl kādreiz tik plašais radu un draugu pulks Latvijā kļūst aizvien mazāks — ļoti daudzi aizbrauc strādāt un dzīvot uz ārzemēm.”
Izrauties no ikdienas rutīnas palīdz ceļošana — Oksana kopā ar vīru un meitu vismaz reizi gadā aizbrauc kaut kur ārpus Latvijas. “Pagājušajā vasarā bijām Lietuvā, apskatījām Kuršu kāpu, delfināriju, bijām Klaipēdā. Esmu bijusi Norvēģijā. Ziemā tur ir pasakaini skaisti — skarbā ziemeļu daba ir apbrīnojama. Reiz tur bijām dažas dienas pirms Jāņiem — kalnu galotnēs vēl sniegs, paņemu rokās īstu sniegu, bet ielejās — silti, zaļš, ziedošs. Skaists kontrasts.”
“Aizpērn mēs, radu pulks — visas māsas un brālis ar ģimenēm — bijām Baltkrievijā, ciemojāmies pie mātes radiem,” stāsta Oksana. “Dzīves līmenis sādžā, kur dzīvo mana vecāmāte, ir ļoti zems. Priecājos, ka esam Latvijā.”
Aizmirst
apsveikt
Par dzimšanas dienu, kas ir tieši Jāņu dienā, 24. jūnijā, Oksanai vienmēr bijis neliels rūgtums.
“Visu mūžu sāp, ka manu dzimšanas dienu vienkārši aizmirst. Jau kopš pamatskolas nav nācies normāli svinēt dzimšanas dienu,” smejas Oksana. “Visi dzer alu, ēd sieru, un kāda tur vairs svinēšana! Ja atceras, tad atnāk apsveikt pašā Jāņu vakarā vai dienu vēlāk. Parasti iznāk svinēt nedēļu pēc Jāņiem, bet nav jau vairs tās īpašās izjūtas.”
Meitiņas Sanijas Keitas dzimšanas dien ir pašā saltākajā laikā — 17. janvārī. “Viņa manai mātei ir vienīgā mazmeita piecu mazdēlu vidū,” stāsta Oksana. “Turklāt īpaša vēl ar to, ka pasaulē ieradās savas omītes dzimšanas dienā.”
“Satiekas” televīzijā
“Mans un vīra iepazīšanās stāsts ir interesants. Tolaik televīzijā tiešraidē bija čats — varēja sūtīt īsziņas, tur arī neklātienē satikāmies, tolaik man bija astoņpadsmit,” ar smaidu atceras Oksana. “Pēc pāris mēnešiem satikāmies pa īstam, interese bija. Aptuveni gadu sarakstījāmies un tad apprecējāmies, kopā esam deviņus gadus.”
Izklaides iespējas laukos nav lielas, tomēr Oksana kopā ar vīru labprāt aiziet uz zaļumballi, tagad līdzi ņemot arī meitu. “Mazā ir tusētāja, var izturēt vairāk par mums,” smejas Sanijas Keitas māmiņa.
Jaunajai sievietei ir sapnis, kas nākotnē noteikti jāpiepilda — viņa vēlas studēt.
“Mācījos Bulduru dārzkopības vidusskolā, iepazinos ar nākamo vīru, apprecējos un skolu pametu,” teic Oksana. “Vidusskolu pabeidzu pēc piecu gadu pārtraukuma Skaistkalnē. Aizgāju uzreiz uz 12. klasi, visus eksāmenus veiksmīgi nokārtoju. Pēc tāda pārtraukuma tas nenācās viegli.”
