Pēc Līgosvētkiem septiņdesmit gadu jubileju svin pļaviņietis Valērijs Volosovs. Valērijs dzimis Latgalē, bet kopš bērnības dzīvo Pļaviņās. Volosova kungs ieguvis divas augstākās izglītības, un viņa ģimenē izauguši trīs bērni.
Valērijs Volosovs dzimis Latgalē, kur viņa vecaimātei bijusi diezgan liela saimniecība, mājas, zeme un mežs. Kaimiņos dzīvojuši arī vecāsmātes brāļi un māsas.
Volosova kunga tēvs ieguvis labu izglītību un kā celtnieks norīkots darbā uz Pļaviņām. Kopš tā laika Valērijs sevi uzskata par pļaviņieti. Tēvs bijis arī viens no Pļaviņu HES būvniecības vadītājiem un par labu darbu saņēmis Ļeņina ordeni.
10 000 metru virs zemes
Valērijs Volosovs vidusskolu beidzis Pļaviņās, pēc tam mācījies Rīgas aviācijas institūtā, kuru beidzis ar “sarkano” diplomu. Dienējis Igaunijā un Kaļiņingradā. “Darbs bija ļoti interesants, biju aviācijas desanta inženieris. Bija iespēja arī lidot, tās ir neaprakstāmas izjūtas — skatīties uz zemi no 10 tūkstošu metru augstuma. Es ļoti labi saprotu lidotājus, kuri neparko nevēlas mainīt savu profesiju. Uz zemes to skaistumu nesaprast,” saka jubilārs. “Diemžēl Kaļiņingradā ar dienesta biedriem bijām dzēruši saindētu ūdeni un nopietni saslimām. Pēc ārstēšanās mūs demobilizēja, un šo darbu nācās atstāt.”
Sešpadsmit gadu Tālajos Austrumos
Pēc dienesta Valērijs Volosovs atgriezies Pļaviņās un sācis mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā, kur apguvis enerģētiķa profesiju. Strādājis Latvijā un arī Tālajos Austrumos — Noriļskā un Čukotkā. Tālajos Austrumos viņš pavadījis 16 gadu. 1993. gadā, kad mirusi māte, atgriezies Latvijā, strādājis Pļaviņās un pēc tam Aiviekstē, “Latvenergo”, kur bijis darba drošības speciālists.
Visi bērni izglītoti
Viens no Valērija dēliem gājis tēva pēdās un izvēlējies militāro karjeru, beidzis Militāro akadēmiju Sevastopolē, pašlaik ir pulkvedis un dzīvo Maskavā. Otrs dēls dzīvo Sanktpēterburgā un ir uzņēmējs, bet meita strādā Ērgļu sociālajā centrā. Visi Valērija bērni ir ieguvuši augstāko izglītību. “Uzskatu, ka bērni tikai tad ir izauguši un var doties savā dzīvē, kad ieguvuši izglītību,” saka Volosova kungs. “Viņi var dzīvot savu dzīvi tikai tad, kad stāv uz “savām kājām” — viņiem ir dzīvesvieta, ģimene un stabilitāte. Tad viņiem nav “jāsēž uz kakla” vecākiem. Mēs varam palīdzēt, bet nedrīkstam traucēt.”
Dzimšanas dienu svin svētkos
Dzimšanas dienu Valērija kungs parasti svin Līgosvētkos. Arī šogad tā ir paredzēts. Atbrauks dēls no Sanktpēterburgas, atnāks radi un draugi. “Nekādas plašas svinības nerīkojam, bet radi un draugi gan atnāk. Visgrūtāk ir dēlam, kurš dzīvo Maskavā, viņam kā virsniekam ir problemātiski saņemt vīzu,” saka jubilārs. “Sanākam kopā, parunājam. Mums ir, par ko runāt, bieži vien salīdzinām, kādi bija dzīves apstākļi pēc kara un tagad,” saka viesību rīkotājs. “Nesaprotu, par ko tagad cilvēki sūdzas! Pēc kara mums nebija nekā, viss sagrauts, bet izdzīvojām un dzīvojam. Cilvēki tagad palikuši slinki, gaida, ka tik kāds palīdzēs, bet jādarbojas pašiem. Mēs cenšamies runāt par pozitīvo gan pirms daudziem gadiem, gan tagad. Jādomā pozitīvi, tad dzīve ir vieglāka.”
Vaļasprieks — zveja
Par labākajām dāvanām Valērija kungs, kaislīgs makšķernieks, atzīst visu, kas saistīts ar zveju. “Esmu zvejojis gan Latvijā, gan Tālajos Austrumos. Katru ziemu braucu uz Peipusa ezeru,” saka jubilārs. Tagad gan šie braucieni izmaksā diezgan dārgi, tāpēc uz ezeru neizdodas aizbraukt tik bieži, kā vēlētos. “Tādas zvejas kā Sibīrijā nav nekur. Tur iedzīvotāji zvejo tikai lašveidīgās zivis, pārējās viņi uzskata par mazvērtīgām. Tur zivju ir tik daudz, ka pietiek auklā piesiet saliektu adatu, un viņas pašas lec tai virsū. Esmu makšķerējis Lamas ezerā, kur bija izsūtīti Baltijas valstu virsnieki,” stāsta Volosova kungs. “No turienes atvedu gleznu, kur redzams ezers un baltiešu nometinājuma vieta.”
Visu dara paši
Valērijs Volosovs ir saimniecisks cilvēks. Kopā ar sievu joprojām audzē vistas, zosis un tītarus. Ir arī mazdārziņš un puķes. “Pirms pāris gadiem turējām arī kazas, bet tagad gan to vairs nedarām,” stāsta Valērija kungs. “Nedaudz nodarbojos arī ar biškopību, tagad palikuši tikai daži stropi, medus sev un bērniem pietiek. Bez darba es nevaru.”
Tuvākajā laikā Valērijs Volosovs pabeigs mājas celtniecību, ko sācis pirms 22 gadiem. “Gandrīz visu esam veikuši savām rokām kopā ar sievu,” saka jubilārs. “Ja grib un ir uzņēmība, tagad daudz ko var izdarīt, ne tikai staigāt un tukšas pudeles lasīt vai pabalstus prasīt.”
