Šajā līdaku spiningošanas laikā mēs ar manu kaimiņu Genādiju jeb vienkārši Genu nodevāmies sliekkopībai, jo bija apnicis mocīties ar slieku meklēšanu! Turklāt tās visas mūsu mīļajā zemītē — sīkas. Vietējā slieka ir pliekana. Pavisam citāda ir importīgā!
Draugs kaut kur bija dabūjis duci Kalifornijas sarkano hibrīdslieku (gigantes, nudien, garas un resnas kā čūskas). Viņas mēs ielaidām zemē mūsu pašu miestā. Kā saka, lai aug un vairojas mums, makšķerniekiem, par prieku un vienlaikus lai ražo biohumusu jeb mēslojumu augsnei! Tāds bija mans un Genas ieguldījums vietējās zemes vērtības (lasi — auglības) palielināšanā, jo tārpi, kā zināms, dikti labi irdina un mēslo augsni. Maijā mēs dažas kalifornietes ielaidām rožu dobē pie domes un pie bankas (lai saka mums paldies), kā arī zālītē pie ģimnāzijas, bet jūnija sākumā — skvērā zem ceriņkrūma, atkritumu izgāztuvē parka malā un, protams, pa kādai sarkanādainajai ieperinājām arī savos dārzos.
Tā nu šajās dienās sākām ievākt pirmo slieku ražu, gatavojoties kārtējai copei. Tobrīd vēl viss bija labi, abi ar Genku darbojāmies lielā saskaņā. Kārtīgi izrakņājāmies pa rožu dobi pie domes. Gena tā aizrāvās, ka līdz ar sliekām paķēra un līdzi aiznesa arī dažu rožu ceru. Pēcāk gājām sliekas meklēt pie ģimnāzijas. Ar to vēl nebija gana, uzarām rozes pie bankas. Tad es Genkam teicu, ka man vairs nav spēka, ja viņš grib, lai turpina viens. Gāju mājās. No rīta, pirms kopā ar draugu braukt uz copi, aizskrēju uz dārzu kartupeļu vagas aplaistīt. Tavu skādi! Kāds bija burtiski izbradājis un uzaris manus vēl neziedējušos kartupeļu lakstus. Un tad es pamanīju pazīstamu apava nospiedumu vagā… Ak vai, Gena paviesojies! Nu ka metos pie šā, nu ka sadevu! Šis bija gluži sārts. Tīri vai uz āķa liekama hibrīdslieka! Vairs viņš man nav nekāds draugs. Es varu saprast un piedot Genam, ka viņš mani pavedināja rakņāties svešās dobēs, bet kā viņš varēja bez atļaujas iekāpt manējā?! Pēc notikušā nespēju mierīgi gulēt. Mana sirds brēca pēc atriebības. Knapi sagaidīju nākamo rītu un slepus ar spaini un dakšām lavījos uz Genas dārzu. Ticis tur, rakos kā traktors. Piepeši sajutu, ka mani kāds baksta. Pavēros atpakaļ, a tur Gena ar bisi. “Rokas augšā, padodies! Vai arī šaušu!” viņš šņāca caur pieri. Neko daudz neklausījos, pametu iesākto rakšanu un laidos lapās. Laikam neticēju, ka Gena izšaus, bet viņš šāva gan… ar sāli pa maniem mīkstumiem. Sāpēja. Dabūju pat iet pie ārsta. Teicu, ka jūtos kā hibrīdslieka uz āķa. Nāksies gulties slimnīcā, lai ārstētu miesu un nervus. Domāju, ka pret copi man kādu laiku būs alerģija.
