Pirmdien, 20. jūnijā, 80. dzimšanas dienu svin aizkrauklietis Voldemārs Miļūns. Pārliecināts, erudīts, noslēpumains, tomēr ar humora dzirksti un milzīgu dzīves un darba pieredzi — tāds ir Voldemāra kungs. Cilvēks, kurš, strādājot atbildīgos amatos, arvien atradis laiku arī dažādiem vaļaspriekiem.
Uzmeistaro bateriju
Jubilārs dzimis Bauskas apriņķa Īslīces pagasta Mikņunu sādžā, “Vecmiļūnu” mājās, sīkzemnieku Olgas un Alberta Miļūnu ģimenē. Kopš 1965. gada Voldemārs Miļūns dzīvo Aizkrauklē, šurp atvedušas darba gaitas. Mācījies Īslīces pamatskolā, bet vidējo izglītību ieguvis Leona Paegles Rīgas 1. vidusskolā. Jau 11 gadu vecumā Voldemārs iemācījās kāpt stabā un remontēt tolaik populāros VEF vēja ģeneratorus, bet vēlāk veikli rīkojās ar mūra urbi un ģipsi un prata ierīkot instalāciju. Vācu laikā, kad radio anodbaterijas nevarēja dabūt, pats tādu izgatavoja no vecām pudelēm un kuļmašīnas cinka sietiem. Vidusskolā Voldemārs aktīvi darbojās radiopulciņā un Rīgas pionieru pils radiotehnikas sekcijā, tolaik arī radās lielāka interese par elektrību. Studēja Latvijas Valsts universitātes Mehānikas fakultātē, kur apguva inženiera elektriķa specialitāti elektrisko staciju, tīklu un sistēmu nozarē.
Priekšnieks bez
pieredzes
Pirmā darbavieta uzreiz pēc augstskolas beigšanas bija Vissavienības projektēšanas institūta “Teploelektroprojekt” Rīgas nodaļā. Vēlāk Voldemārs strādāja Rīgas mucu fabrikā par mehāniskā ceha priekšnieku. “Kā mums tur gāja! Cilvēku bez pieredzes uzreiz iecēla par priekšnieku!” to laiku atceras jubilārs. Drīz pēc tam, 1958. gadā, Voldemāra kungs sāka strādāt “Seļelektro” par ekspluatācijas daļas inženieri un projektu grupā satika nākamo sievu Marutu. 1961. gadā uzņēmumu “Seļelektro” likvidēja, un tā objektus pārņēma “Latvenergo”. Tad Voldemāra kungs sāka strādāt “Latvenergo” Centrālajā telemehānikas un augstfrekvences kanālu dienestā.
Strādā trijās HES
Šajā laikā strauji sāka ieviest radiosakarus, un 1965. gadā Miļūnu ģimene pārcēlās uz dzīvi Aizkrauklē, kur piešķīra dzīvokli. “Tad, kad izveidoja Daugavas HES kaskādi, es biju atbildīgs par mērīšanas instrumentiem visās trijās spēkstacijās — Ķegumā, Pļaviņās un Rīgā,” stāsta Voldemārs Miļūns.
Jubilārs stāsta, ka komandējumos daudzu gadu garumā nācies tik daudz braukāt, ka ārpus darba nekādas ekskursijas viņu vairs nevilinājušas: “Latvijā nav tādas vietas, kur es neesmu bijis, daudzviet komandējumos esmu bijis arī ārzemēs.”
Dzied, dzejo un spēlē
Neraugoties uz svarīgajiem darba pienākumiem un aizņemtību, Voldemāra kungs allaž bijis sabiedrisks un dzīvesprieka pilns. Spēlējis stīgu un estrādes orķestrī, dziedājis vīru vokālajā ansamblī un Aizkraukles vīru korī “Staburags”, darbojies fotopulciņā un Kinoamatieru biedrībā. Vēl viens vaļasprieks ir humoristisku četrrinžu rakstīšana. Darbojoties arī Daugavas HES kaskādes avīzē “Notikumu Atspulgs”.
1998. gadā Voldemārs Miļūns devies pensijā, tomēr mierā sēdētājs viņš neesot, tāpēc atradis darbu kādā firmā, kur strādā par elektroinženieri projektētāju.
Guļ līdz desmitiem
Voldemārs Miļūns brīvajā laikā apkopojis arī savas dzimtas fotogrāfijas un vēsturi.
Par savu ikdienu šobrīd jubilārs smej: “Ko var darīt pensionārs? Guļu līdz desmitiem rītā, tad eju apraudzīt un apliet dārziņu.” Par gaidāmo dzimšanas dienu Voldemāra kungs teic: “Man ir neliels zemes pleķītis, atnāks kaimiņi un atbrauks tuvākie radi — brālis ar ģimeni, tad tur varēsim pasēdēt, uzcept šašliku un aprunāties.” Visvairāk jubilārs ciemos gaida vienīgo mazmeitu Renāti, kura studē Mākslas akadēmijā, bet Aizkrauklē ir reti. “Viņa spēlē klavieres, ilgu laiku tās neviens nav atvēris, varbūt manā dzimšanas dienā viņa kaut ko mums uzspēlēs,” prāto jubilārs.
Tā varētu būt visskaistākā dzimšanas dienas dāvana.
