Landrātu ģimene sevi par skrīveriešiem uzskata nepilnus astoņus gadus. Dzīves ceļš Eviju un Ivaru no Valmieras atvedis, kā Evija saka, uz Upīša Zaļo zemi. Ģimene Daugavas ielā iekopusi skaistu košumdārzu, ko var aplūkot ikviens garāmgājējs, jo dārzu neslēpj aiz necaurredzama žoga.
Nav ko slēpt
Galvenā dārzniece patlaban ir Evijas kundze, bet vīram Ivaram dārza darbiem daudz laika neatliekot, jo viņa prioritāte šobrīd ir mājas remonts.
“Tagad, kamēr audzinu mazo meitiņu Elizabeti, ar sirdi un dvēseli varu nodoties dārza ierīkošanai,” stāsta saimniece. “Plāni ir lieli, bet visam vajadzīgs laiks. Mūsu dārzs ir mainīgs, vienmēr citāds un nekad nebūs gatavs — ik sezonu ir citas puķes, krāsas, kompozīcijas.”
Landrātu ģimene ienākusi mājā, kurai jau bija savs veidols. “Dārzs bija skaists — daudz ceriņu, augļukoku, bet māja bija neredzama — ieslēpta kokos,” atminas Evija. “Nozāģējām visus kokus, jo man patīk būt redzamai un redzēt citus. Daudzi iesaka žogu apstādīt ar vīteņiem, lai neredz pagalmu, bet man taču nav ko slēpt.”
Laputis “dzirda”
ar limonādi
Lai gan ravēšana aizņem daudz laika, saimniece nekad neizmanto ķimikālijas, arī kaitēkļu apkarošanai viņai ir savas metodes. Piemēram, laputis miglo ar kokakolu. “Šogad laputis tādas dikti dzīvelīgas — tikai labi ‘‘padzeras’’ kolu un dzīvo tālāk,” smejas Evijas kundze.
Arī puķudobes Evija ierīko pēc sava prāta — noņemot nost velēnu. “Tas ir smags darbs, bet man — gan miesai, gan garam — tas nāk tikai par labu,” smej skrīveriete. “Velēnas pēc tam izmantoju reljefa izlīdzināšanai — kur kāda dobe, nelīdzenums, ielieku velēnas, un drīz tur jau zaļo skaista zālīte.”
Gandrīz visi teikumi Evijai sākas ar “vēl mums dārzā būs…”. Un būs ļoti daudz — smilšu kaste, rožu dobes, lielās šūpoles, augļukoki, avenes, daudz skujeņu. Redzot Evijas entuziasmu un darbīgumu, skaidrs, ka būs, un ne tas vien.
“Ceru, ka rocība atļaus īstenot manas ieceres,” saka Evijas kundze. “Dārzā ik gadu ieguldu līdz 300 latiem. Grozu puķes un stādus pērku, arī pati kādu puķi iesēju un izaudzēju.”
