Šonedēļ svinējām Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Medicīnas māsa Inese Skuja Bebru pagasta bērnudārza “Bitīte” bērniem ir veltījusi 29 savas dzīves gadus, gandrīz tikpat, cik vecs ir “dārziņš” — šīgada augustā tam apritēs 30 gadu.
Atrod īsto vietu
— Kā nolēmāt kļūt par bērnudārza medicīnas māsu?
— Pēc 8. klases iestājos Rīgas 4. medicīnas skolā un izmācījos par feldšeri, praksē biju toreizējā Stučkas slimnīcā. Bebros bērnudārzs tikko bija uzcelts, un tajā vajadzēja mediķi. Mani pierunāja te strādāt. Tā nu līdz šim darbavietu neesmu mainījusi, lai gan dzīvoju Koknesē.
— Kas Bebros tā pievelk?
— Man patīk strādāt ar bērniem, nevaru iedomāties citu darbu, te ir mana īstā vieta. Man ir labi kolēģi, un Bebrus nav ļāvusi pamest arī kādreiz manī ieaudzinātā atbildības izjūta — kā es tā atstāšu savu kolektīvu?
— Vai esat bargā māsiņa ar šļircīti?
— Nē, bērni no manis nebaidās. Šajos gados ir bijis tikai viens bērns, kuram bijis bail.
— Kā to panākat?
— Ar bērniem vajag parunāties un sarunāt. Jārunā ļoti daudz un ar katru individuāli. Reiz kāds kluss un bailīgs puisītis, viņam bija trīs vai četri gadi, bieži sūdzējās, ka sāp vēders. Kad mēs parunājāmies, es apskatīju un iztaustīju vēderiņu, sāpes pēkšņi pārgāja. Un nākamreiz atkal tāpat. Tad sapratu, ka zēns tādā veidā sev pievērš uzmanību. Arī citi bērni bieži dara tāpat.
— Kā viņi jūs sauc?
— Par Inesīti vai medmāsiņu Inesīti. Tagad bijušie audzēkņi uz bērnudārzu ved savus bērnus. Cik interesanti redzēt, kā viņi ir izauguši! Man bērni ļoti patīk. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc. Ir aizraujoši ar viņiem kopā kaut ko darīt, darboties, viņi ir tik radoši!
Vajag vecāku skolu
— Vai piekrītat apgalvojumam, ka bērnu audzināšana ir grūtākais darbs pasaulē?
— Domāju, ka vajadzētu vecāku skolu, jo daudzi jaunie vecāki nezina, kā pareizi audzināt bērnus. Citiem nav bijusi iespēja to mācīties no saviem vecākiem, jo viņi auguši pie viena no vecākiem, vecvecākiem vai arī bērnunamā. Tas, kas mums ir pašsaprotami, bērnunamu audzēkņiem ir jāiemācās, viņiem nav vajadzīgo zināšanu un iemaņu.
Īpaši gudrām jābūt mātēm, viņām jāzina, kā skaisti saģērbt savas meitas, lai viņas justos labi. Ja bērnam neiemāca higiēnas prasības un iemaņas, ja ir netīras rokas un drēbes, citi bērni viņu atstumj, un mazvērtības komplekss rodas jau bērnībā. Vecākiem jābūt ļoti gudriem, lai izaudzinātu bērnus, kuri varētu paši sākt savu dzīvi un iekļauties sabiedrībā. Agrāk lielās saimniecībās kopā dzīvoja vairākas paaudzes, un nākamās pārmantoja gan darba tikumu, gan svētku paražas.
— Bērnudārza vadītāja teic, ka bērni, jūs ieraugot, cenšas stalti turēt muguru.
— Vadu ārstnieciskās vingrošanas nodarbības un stājai pievēršu ļoti lielu vērību. Vienmēr aizrādu un pamācu, kā jāstāv. Tomēr, ja vecāki sēž šķībi, arī bērni dara tāpat — liela nozīme ir gan paradumiem, gan iedzimtībai. Cenšamies sadarboties gan ar vecākiem, gan ģimenes ārstiem.
Svētki sev
— Cik jums pašai ir bērnu?
— Trīs meitas. Vecākā meita izskolojās par juristi, bet tagad dzīvo un strādā Londonā, vidējā dzīvo un strādā Rīgā, bet jaunākā vēl mācās Kokneses vidusskolā. Ģimenē cenšamies bērnus atbalstīt, cik vien iespējams, dzīvojam līdzi. Ir svarīgi ģimenē radīt svētkus pašiem sev. Jubilejās vienmēr klājam svētku galdu, cenšamies radīt īpašu noskaņu.
— Vai arī ģimene jums rada svētkus?
— Jā. Kad man apritēja 40 un 45 gadi, vīrs un bērni man uzdāvināja zelta rotaslietas. Pagājušajos Ziemassvētkos, savā dzimšanas dienā, dāvanā saņēmu melnu krūzi. Nodomāju — kāpēc melna? Taču, ielejot karstu kafiju, krūze kļuva balta, un uz tās redzamas meitu, vīra un mūsu kucītes Deizijas fotogrāfijas. Tas bija liels pārsteigums.
Vieglāk ir dot nekā ņemt
— Kolēģi atklāj, ka jūs veselības un dzīves problēmās palīdzat arī viņiem.
— Man ļoti patīk palīdzēt. Prieku un gandarījumu sagādā, ja kādam palīdzu. Lūgt citiem un ņemt ir grūti, vieglāk ir dot. Mēs esam kā ģimene. Ja kādam ir sāpe, bēda, ir svarīgi, lai kāds uzklausītu, atbalstītu. Mums jau medicīnas skolā mācīja, ka cilvēkus vajag uzklausīt. Ne vienmēr ir iespējams palīdzēt, bet, ja uzklausi un dod kaut mazu padomiņu, cilvēks jūtas daudz labāk.
— Par ko jums ir vislielākais gandarījums?
— Par visu labi padarīto darbu, arī par maziem darbiņiem.
— Dzirdēju, ka bērnudārzā darbojaties leļļu teātrī.
— Spēlēju gan leļļu teātrī, gan arī, vadot svētku pasākumus, iejūtos dažādos pasaku tēlos. Tas man patīk.
Mācās spēlēt ģitāru
— Vai mūzika sen ir jūsu vaļasprieks?
— Kādreiz mācījos mūzikas skolā akordeona spēli, taču to nepabeidzu, jo iestājos Rīgā medicīnas skolā — medicīna guva virsroku. Tomēr akordeonu spēlēju joprojām, dziedāšana un spēlēšana man sagādā prieku, dziedu gan “Bitītēs”, gan “Bitēs”. Mans tēvs bija muzikants, kapelā spēlēja kāzās, agrāk jau daudzi precējās. Muzikalitāte no viņa pārmantota. Mācos spēlēt arī ģitāru un ļoti gribētu apgūt kokles spēli. Vīrs dienesta gados pūta trompeti un ģitāru iemācījās spēlēt pašmācībā. Jaunākā meita Monta Kokneses mūzikas skolā dzied un spēlē vijoli.
— Kas ir “Bitītes” un “Bites”?
— “Bitītes” ir bērnudārza vokālais ansamblis, bet “Bitēs” muzicējam trijatā — Velga Feldmane un es ar vīru. Reiz Bebru pensionāru biedrības priekšsēdētāja Anna Bite uzaicināja veco ļaužu pasākumā paspēlēt, un tā arī mēs iesākām.
— Vai nosaukums par godu viņas uzvārdam?
— Bebri bez bitēm nav iedomājami! Tā nu spēlējam un dziedam dažādos vietējos pasākumos, arī Iršos un Vietalvā. Gatavojamies spēlēt arī Bebru pamatskolas izlaidumā. Kas gan te, laukos, to darīs? Protams, mēs paši.
— Kā visu izdodas paspēt?
— Diena ir par īsu, tā varētu būt garāka.
— Ja būtu garāka, izdarītu vēl vairāk?
— Gan jau to pašu, tikai lēnāk. Laika ir maz, bet tā jau daudziem, kas skrien un dara.
Neko mainīt negribētu
— Dzīvē bijuši arī rūgti brīži?
— Protams, kā jau visiem. Pirmajā laulībā ar vīru kopā nodzīvojām desmit gadu, tad apprecējos otrreiz. Visi toreiz un tagad laulībā nodzīvotie gadi ir skaisti, neko mainīt negribētu. Vēlētos, lai visiem bērniem klātos labi, taču es viņu dzīvi nevaru izdzīvot, kopā ar vecvecākiem varam vienīgi atbalstīt un palīdzēt. Prieks, ja viņiem veicas.
— Par ko iznāk vilties?
— Ja tu otram dari labu, bet tev atdara ar ko citu. Ja sola, bet neizdara. Man patīk cilvēki, kuri sola un izdara, uz viņiem var paļauties, un viņi var paļauties uz mani.
— Vai jums patīk ceļot?
— Ļoti! Vīrs ir autovadītājs tālbraucējs, kopā ar viņu esmu bijusi Itālijā, Austrijā, Vācijā un citās valstīs. Citur ir skaisti, ciemoties ir jauki, tomēr ārzemēs dzīvot es negribētu, jo nezinu valodu. Un kas mēs esam ārzemēs? Tikai viesstrādnieki. Vislabāk ir dzīvot tepat Latvijā, savā vidē, kur citiem ar savu darbu varam dot vislielāko labumu un justies novērtēti un gandarīti.
