Tā kā vakar netiku uz Rīgu, rakstu Tev vēstuli. Man ļoti gribējās piedalīties Tavas grāmatas “Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” prezentācijā. Tu zini, es laikam neesmu pieskaitāma pie Latvijas, jo nekādi neizdodas pārvarēt to finanšu krīzi, tāpēc jau arī nebiju Rīgā, ka nevarēju sagrabināt naudu biļetei.
Es, naivā, aizvakar nopirku savu iecienīto kafiju “Merrild”, bet nepaskatījos cenu. Kad man prasīja piecus latus, nobālēju, mute no izbrīna bija līdz ausīm vaļā, bet nenokritu. Domāju, neiešu jau nabadzi tēlot un samaksāju. Bet zini, “treknajos gados” tā paciņa maksāja tik mazliet vairāk par 2 latiem… Tā nu es pa tā krīzes katla dibenu kārpos. Tu jau laikam nebiji iekritis tik dziļi, tad nu saules gaismu agrāk ieraudzīji.
Domāju, palasīšu Tavu grāmatu, arī man būs gaišāk ap sirdi, citādi es jau tikai vienu veidu krīzes pārvarēšanai izmantoju. Kad atbrauc kaimiņu Vaļa no Krāslavas un atved “šmakovku”, tad abas nīcinām krīzi — pat grāmatu nevajag lasīt. Dzirdēju, ka stundu vēlāk bija vēl vienas grāmatas prezentācija. Saules gaismu ieraudzīja Latgolys Studentu centra asprātīgas satīras, vieda liktenīguma un pozitīvisma caurstrāvotais krājums “Es soku. Tu soki. Puosokys por krīzi”. Un tad man iešāvās prātā, varbūt, ka Tavējais darbs patiesībā ir ierindojams zinātniskās fantastikas nodaļā?
