Mana dzīve bija kļuvusi tik pelēka un vienmuļa kā treknas lauku peles vēders. Neesmu vēl sieviete pašos labākajos gados, lai ar to samierinātos, bet kaut kā līdz šim veiksmīgi pamanījos atrunāties un atrast iemeslus, kāpēc vēl neko nemainīt. Man ir bērni, darbs, vīrietis, kuram arī ir darbs, un viss it kā ir vislabākajā kārtībā. Vismaz no malas jau nu noteikti — mani nekrāpj, neiekausta, mājās nes naudu, kas mūsdienās ir diezgan daudz. Pavisam mierīgi un pelēki — māja, darbs, bērni, netīrie trauki un veļa. Un sekss Ziemassvētkos, ja paveicas, tad Lieldienās un Jāņos arī. Es pat neatminos vairs to brīdi, kad mēs viens otrā sākām neieklausīties, kad manas problēmas kļuva tikai par manām, viņa — par viņējām. Cik ātri ikdienas sīkumi, ķildas un nesaskaņas nokāva kaisli, mīlestību un visu to labo, kādēļ vispār esam kopā. Tā pelēkā svītra bija kļuvusi tik trekna, ka vairs necerēju, ka var kaut kas mainīties.
“Nespēju pārstāt domāt par viņu”
Naktis jau sāka smaržot pēc pavasara, kad raudāju spilvenā — vai tiešām mani nekad neviens vairs neskūpstīs tā, ka sareibst galva, tā, ka var aizmirst, cik man ir gadu, un nedomāt par rītdienu? Vai mans vilciens ir aizbraucis? Es arī nemeklēju jaunas tikšanās ne savā paziņu lokā, ne darbā, ne interneta portālos. Man liekas, ka lielākā daļa man pazīstamo vīriešu mierīgi piekristu vienas nakts seksam, seksam automašīnā vai pirtiņā, kamēr sieva mājās. Bet man tas nebija vajadzīgs.
Tāpēc nemeklēju. Bet viņš atnāca pats. Nu ne gluži pie manām durvīm. Vai kādreiz ir bijis tā, ka, pazīstot cilvēku vairākus gadus, viņā neredzi vīrieti vai mīļāko — tikai kolēģi, labu paziņu vai kaimiņu? Un pēkšņi vienā dienā, uz viņu paskatoties, ieraugi kaut ko pavisam citu? Mūsu skatieni satikās, un no tā brīža es nespēju pārstāt domāt par viņu.
Atgriezties
realitātē
Noziedēja mallēpenes, pienenes, gaiļbiksītes. Pārsprāga bērzu pumpuri, liepām izplauka lapas un noziedēja ievas. Mēs katru dienu viens otrā skatījāmies, gaidījām tikšanos un skūpstījāmies līdz neprātam. Man notirpa mēle. Naktis smaržoja kā agrāk, pirms daudziem gadiem, un es biju laimīga. Viņš zināja visu par mani, es — to, ka viņš ir krietni jaunāks par mani un bez tādas “bagāžas” kā man. Mēs nerunājām par manas dzīves lielo pelēko peles vēderu. Izlikāmies, ka esam divi vien šajā pasaulē. Mūsu tikšanās nakts aizsegā bija tik intīmas, klusas, mierīgas un tik nevainīgas reizē, ka aiz laimes varēju kliegt! Man uz lūpām vēl ilgi palika viņa garša. Pieskārieni, glāsti un skūpsti bija tik piepildīti un patiesi, ka nekas vairāk nenotika. Tam vienkārši tobrīd nebija vietas. Un es zinu, ka lielāka tuvība būtu šo burvību sabojājusi. Kas tālāk? Mēs atvērām acis, lai paskatītos, kas notiek apkārt, un es atkal ieraudzīju savas dzīves trekno pelēko svītru. Es atgriezos realitātē — pie tā, pie kā biju pieradusi pēdējos gados.
“Vai drīkstu lūgt
pagaidīt?”
Jau zied ceriņi, un tūlīt noreibšu no jasmīnu smaržas. Vai es drīkstu viņam lūgt mani pagaidīt, gaidīt, līdz pielikšu punktu savai pelēkajai svītrai un neesošajām attiecībām? Vai drīkstu viņam to lūgt? Es zinu, ka negribu vairs pelēko svītru, bet viņš baidās, ka būs atbildīgs par manu izvēli. Vai drīkstu vēlēties gāzties skūpstu jūrā kā mīkstā un reibinošā ceriņu kupenā? Vai es drīkstu domāt, ka esmu arī sieviete un mana sirds krūtīs sitas kā negudra katru reizi, kad ieraugu viņu? Vai drīkstu nedomāt par to, kā uz to raudzīsies citi? Vai, pieņemot lēmumu, drīkstu vispirms domāt par sevi? Tāda jūra jautājumu man sagāzušies galvā tikai tāpēc, ka vēlējos, lai mani skūpsta, lai mēs noreibstam līdz ar pavasara dzestro elpu…
Vai mums ziedēs arī liepas? Iespējams.
