Viss šajā pasaulē ienāk caur bērniem — par šī teiciena patiesumu pārliecinājos, kad tuvāk iepazinu aizkraukliešu Šteinbergu ģimeni. Sekojot līdzi mazās Evelīnas sportiskajiem panākumiem, uzzināju, ka draugos ar sportu ir viņas vecāki un arī pārējie bērni šajā ģimenē, pavisam kopā četri. Uz sarunu aicināju māmiņu Ilantu, kura šobrīd mājās audzina jaunāko atvasīti — deviņus mēnešus veco meitiņu Dārtu.
Bērni paši izvēlas
— Jūs pati arī nākat no lielas ģimenes?
— Man ir māsa Sanita un brālis Alvis. Māte ir jelgavniece, bet tēva dzimtā puse ir Kalsnavā. Viņi satikās studiju laikā. Kad tēvs beidza Lauksaimniecības akadēmiju, viņu norīkoja darbā Daudzevā, kur arī visi dzīvojām. Vēlāk pārcēlāmies uz Aizkraukli (toreizējo Stučku).
— Vai bērnu skaits pašas ģimenē ir plānots?
— Kad biju jaunāka, nedomāju, cik bērnu man būs. Nekad pašai nav bijis noteikta mērķa izaudzināt vienu, divus vai trīs bērnus. Laikam taisnība ir tam apgalvojumam, ka patiesībā bērni paši izvēlas vecākus. Acīmredzot tie mazuļi, kuri gribējuši nākt pasaulē, izvēlējušies tieši mūs. Pēc Evelīnas piedzimšanas neko nedomāju uz priekšu, bet arī neteicu — nekad. Klusībā man tomēr šķita: kaut kā pietrūkst. Reizēm pasapņoju: kā būtu, ja būtu. Laikam jau mazulis to sadzirdēja. Dārta mums bija pārsteigums.
— Kādas ir izjūtas pēc krietna pārtraukuma atkal rūpēties par bērniņu?
— Tās noteikti ir citādākas nekā jaunībā. Vecākais dēls Artūrs šogad jau beidz vidusskolu, Ritvars 6., bet Evelīna — 4. klasi. Tagad ar Dārtu patiešām baudu to laiku, kad varu būt kopā ar mazo. Pat saskarsme ar viņu šķiet atšķirīgāka. Jaunībā to visu tik krasi neizjūti, bet tagad skatos uz to mazo dzīvību, un man liekas, ka mazs bērns ir tik saprātīgs. Iepriekš tam tā nepievērsu uzmanību. Jaunībā vienmēr liekas, ka vari ko nokavēt, jo viss ātri paskrien. Tagad pārvērtēju daudzas lietas, dzīvi kopumā, un viss pats sakārtojas. Dažādi darbi nāk un iet, bet ir citas svarīgākas vērtības — ko atstāsi pēc sevis vai tas, ko ieliec savos bērnos.
— Kas saistībā ar bērniem ir svarīgākais?
— Viņus uzmundrināt un atbalstīt. Ir liels prieks par bērnu panākumiem. Katram arī meklētas un piedāvātas savas intereses. Artūrs mazotnē dejoja sporta dejas, un viņam labi padevās. Dēls arī labi zīmēja. Vēlāk izvēlējās hokeju, bija nolēmis savu dzīvi saistīt ar lielo sportu. Artūrs pat aizgāja mācīties uz Ogri, lai varētu spēlēt, bet trauma tam visam pārvilka svītru. Ritvars arī spēlēja hokeju, kad Aizkrauklē slēdza ledushalli, vēl divus gadus tēvs viņu veda uz treniņiem un spēlēm Rīgā. Evelīna un Ritvars sporto un apmeklē mākslas skolu. Ne jau tāpēc, lai dienās būtu mākslinieki, bet visas šīs nodarbes attīsta domāšanu un noteikti tālāk dzīvē kaut ko dod. Bērniem atgādinu, ka viss, ko mēs iemācāmies, nekur nezūd un zināšanas neviens nevar atņemt. Turklāt pārliecinos, ka bērni vienlaikus var ļoti daudz pagūt un izdarīt, jo viņi ātri sevī atjauno enerģiju.
Piedzīvo “mēmo šovu”
— Lai bērniem spētu tik daudz dot, abiem vecākiem jābūt uz viena “viļņa”.
— Protams, un mana lielākā dāvana ir tā, ka varu tik daudz būt kopā ar bērniem. Bez vīra Rolanda morālā un materiālā atbalsta tas nebūtu iespējams. Kopā ar vīru mācījāmies vienā skolā. Tā nebija draudzība no skolas laika, bet kaut kas mūs tomēr pamazām saveda kopā. Domāju, ka mēs labi viens otru papildinām. Vienmēr pārrunājam notikumus un ieceres. Es gan vairāk spēju pielāgoties. Ģimenē noteikti esmu arī tā, kas cenšas nodzēst kādu “ugunsgrēku”. Vīrs, tāpat kā viņa tēvs, apguvis un strādā ceļinieka profesiju.
— Kā bērni uztvēra ziņu par ģimenes pieaugumu?
— Emociju bija daudz! Katrs citādāk, bet pozitīvi. Joprojām to laiku atceros ar saviļņojumu. Lielāko dienas daļu jau es esmu kopā ar mazo, jo visi ir aizņemti mācībās, dažādos pulciņos, treniņos un citās aktivitātēs. Visi kopā vairāk tiekamies vakarā. Katrs cenšas atvēlēt laiku mazajai māsai, lai gan ne vienmēr var ar viņu kaut ko sarunāt. Vecākais dēls jau drīz aizies no mājas un studēs, un nepaies ilgs laiks, līdz arī pārējie to darīs. Tomēr domāju, ka tā mazā dvēselīte arī ilgāk pietur pārējos pie mājām. Ir citādāk, ja pieaugušais bērns atskrien pie vecākiem vai pie mazās māsas. Arī citiem šī ziņa bija pārsteigums. Kad es to paziņoju, bija “mēmais šovs”. Diezgan uzjautrinoši. Pati jau arī uztraucos, kā ar visu tikšu galā. Tagad kaut kā viss ir pagājis, un nekas traks nav noticis. Vēlreiz esmu pārliecinājusies, ka dzīvi nav iespējams plānot. Sapņot var un vajag, sapņi iedvesmo. Viss ir tā, kā tam jābūt.
Paklausa padomam
— Pati arī savulaik aktīvi sportojāt.
— Savulaik Stučkas 2. vidusskolā bija sporta klase, kurā iestājos. Tolaik 4. klasē biju tāda sīka, smalka meitene, un man šķita, ka vajag kļūt stiprākai. Sāku mācīties arī mūzikas skolā, bet abas nodarbes nevarēja apvienot, un beigās izvēlējos sportu. Atceros, kā klases audzinātājs skolotājs Krumpāns man teica: ja gribi, lai no tevis sportā kas iznāk, katru rītu jāskrien. Es tad arī cēlos agri rītā un skrēju krosu. Vēlāk arī Rolands man pievienojās. Gada laikā es patiesi strauji fiziski attīstījos. Rīta skrējiens turklāt fiziski uzlādē visai dienai. Kā skolas komanda piedalījāmies arī Vissavienības sacensībās un guvām labus panākumus. Nodarbojāmies ar dažādiem sportaveidiem. Manas distances bija 400 un 800 metru. 400 metros savulaik kļuvu arī par republikas čempioni. Uzvaras “garšu” un tās pozitīvās emocijas atceros joprojām. Treniņu darbu un uzvaras prieku aizmirst nevar. Kad sāku studēt Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, arī bija iespēja trenēties, bet kaut kā tas palika maliņā. Tomēr sports man dzīvē daudz ir devis.
— Tā kā paši daudz zināt sportā, vai šīs zināšanas cenšaties dot bērniem?
— Evelīna, tāpat kā savulaik es, trenējas pie Irēnas Vītolas. Tāpēc zinu, kā viņa strādā. Kādreiz arī pati esmu raudājusi un teikusi, ka vairāk netrenēšos, bet Irēna ir laba skolotāja, prot arī sapurināt grūtos brīžos, un mana sirds ir mierīga. Skrējējiem ir tāds lūzuma punkts, kad paliek ļoti grūti. Ja to pārvari un atgūsti tā saucamo otro elpu, tad zini, ka distance ir uzvarēta. Dzīvē ir tas pats. Vajadzīga gan spīts, gan neatlaidība. Tagad skatos, ka Evelīnai ir šīs īpašības. Pirms sacensībām gan piekodinu meitai, lai nedomā izstāties. Distance ir jābeidz, citādi tas niķis būs rokā uz visiem laikiem. Protams, jābūt veselībai, lai nopietni nodarbotos ar sportu. Hokejā puikas vairāk bija kopā ar tēvu, un tad vienmēr tika pārrunātas visas spēles un epizodes.
Vismazāk laika sev
— Vai esat atsākusi sportot, kaut vai sava prieka pēc?
— Diemžēl nē, lai gan ļoti gribas kaut vai paskriet. Tagad noteikti būtu jāsāk no nulles. Mēs ar ģimeni gan slēpojam. Visiem ir sagādāts inventārs, un esam iesākuši reizi gadā braukt uz Norvēģiju. Kopā ar vīru dejoju arī vidējās paaudzes deju kolektīvā “Aizkrauklis” un dziedu sieviešu vokālajā ansamblī “Spīdala”. Bērni nekad nav bijis šķērslis ne darbam, ne vaļaspriekiem, ne atpūtai. Savu laiku paņem bērni, un, tā kā viņi ir sabiedriski aktīvi, arī man jāskrien viņiem līdzi. Diemžēl vismazāk laika man šobrīd ir sev. Laba fiziskā slodze ir arī darbs dārzā, jo mums ir lauku māja Klintaines pagastā, Daugavas krastā. Lauku dzīve man ir ļoti tuva, jo bērnībā daudz laika pavadīju laukos pie vecmāmiņas. Katrs viņas darbiņš man likās ļoti svarīgs, vienmēr gribēju palīdzēt. Tāpēc man visvairāk atmiņā ir palikušas viņas sastrādātās rokas.
— Tāpēc pilsētas meitene izvēlējās studēt Lauksaimniecības akadēmijā?
— Jā, un sākumā man bija doma studēt veterināriju, bet tēvs atrunāja, jo tas darbs šķita grūts un nepateicīgs. Tāpēc pabeidzu Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāti, sabiedriskās ēdināšanas un organizācijas specialitāti.
— Vai izdevās pastrādāt izraudzītajā profesijā?
— Tikai pirmsdiploma praksē. Kad 1991. gadā beidzu augstskolu, sabiedriskās ēdināšanas nozare Latvijā tika likvidēta. Tad man piedzima bērni, sākās kooperatīvu laiki un īsti nebija, kur strādāt. No maniem kursabiedriem ļoti maz strādā savā profesijā. Iespējams, tāpēc, ka nebija jau kur. Vēlāk ar pārtraukumiem strādāju dažādus darbus.
— Kur gūstat enerģiju?
— Grūti atbildēt. Laikam jau pašos bērnos, dejas solī, dziesmā un visā pārējā, ko sauc par dzīvi. Patiesībā daudz enerģijas deva tieši Dārta. Ir pierādīts, ka sievietēm arī izdzīvošanas instinkts ir liekāks nekā vīriešiem. Jaunākās meitas piedzimšana patiesi deva tādu kā uzrāvienu dzīvē. Protams, ir brīži, kad jāmāk sevi atslogot. Viegli nav, un dažkārt arī asaras birušas. Kāds varbūt neiedomājas par to, bet bērnus audzināt ir liels darbs, jo tas neaprobežojas tikai ar to, ka viņi jāapģērbj un jāpabaro. Nevar visus arī audzināt pēc vienas ‘‘receptes’’, jo katrs tomēr ir atšķirīgs. Vairāk viss jābalsta uz intuīciju. Darba ritms ir saspringts. Viss notiek pēc pulksteņa. Reti iznāk apsēsties un mierīgi padomāt, kā un ko labāk darīt. Esi nepārtrauktā ciklā. Dažkārt vakarā ir tik labi — visi guļ! Tad es apsēžos virtuvē pie galda un baudu klusumu. Vīrs jautā, ko es domāju? Atbildu, ka neko. Labi, ja vari tā netraucēti pasēdēt. Ļoti palīdz lauki. Kad esmu dusmīga un slikti jūtos, tad ņemu rokās lāpstu un roku zemi. Tad vienmēr atrodu kādu vietiņu, ko, manuprāt, vajadzētu atsvaidzināt. Kad ar abām rokām iegrābies zemē, pēc tam jūties daudz mierīgāk.
— Vai nav vēlēšanās pārcelties dzīvot uz laukiem?
— Ļoti to gribētu, bet bērni te mācās skolā un sporto. Tā ka pagaidām nav tādu iespēju. Mani bērni arī var izbaudīt lauku dzīvi, jo viņi brauc pie vecvecākiem. Tagad vairs tur nepļauj zāli ar izkapti, bet savi darbiņi ir tāpat darāmi gan kūtī, gan dārzā.
Bieži jāatkārto
— Kā tikāt pie tik interesanta vārda?
— Māte savulaik strādāja Jelgavā par bērnudārza audzinātāju, un viņas grupiņā bija tāda maza meitenīte gaišiem matiem, kuru sauca Ilanta. Māte tobrīd bija gaidībās un nodomāja: ja piedzims meitiņa, tad sauks par Ilantu.
— Vai vārds dzīvē neradīja problēmas?
— Nekādas īpašās, bet bieži gan tas citiem bija jāatkārto. Nodēvēja mani vai nu par Jolantu, vai Ilonu. Agrāk vairāk, bet tagad cilvēki pieraduši pie dažādiem un neparastiem vārdiem, jo tādu ir daudz. Aizkrauklē pēc vidusskolas beigšanas biju vienīgā Ilanta, tad zinu, ka pēc tam vēl divām meitenītēm vecāki izvēlējās tādu vārdu, un tagad “draugos” reģistrējušās vēl kādas septiņas.
