“Staburaga” reklāmas nodaļā vēršas dažādi cilvēki. Ar ziņām par priecīgiem un skumjiem notikumiem. Mācītājs Jānis Alsiņš bija ieradies, lai ievietotu paziņojumu par “Jorspeis” koncertu Vietalvas baznīcā. Viņš vēlējās, lai tas būtu pamanāms un skaists, jo ansambļa priekšnesumi ir vērti, lai tos dzirdētu. Garīgs spirdzinājums krīzes laikā — varbūt tieši tas mums visvairāk ir vajadzīgs.
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mājaslapā informācijā par Vietalvas Vissvētākās Marijas draudzi rakstīts, ka no 1991. gada Lieldienām draudzē kalpo mācītājs Jānis Alsiņš. Kad viņam atgādinu, ka šīgada dievkalpojums ir atceres vērts, jo pagājis 20 gadu kopš pirmā, viņš tikai parausta plecus un saka: “Jā, tas tiešām bija Lieldienās, bet pirms cik gadiem, jānudien, nezinu.” Svētdienas skolas skolotāja Sanita Ceipe, kura arī piedalās mūsu sarunā, piemetina: “Jānis vairāk ir darītājs, ne runātājs, tāpēc arī viņam tas nešķiet tik svarīgi.”
Ar viņiem tikos pusceļā starp Vietalvu un Rīgu, kad mani sarunbiedri devās mājup no dievkalpojuma un svētdienas skolas nodarbībām.
Izlīdz
draugam
— Būt mācītājam. Vai par to domājāt jau bērnībā?
— Nē. Tad mani vairāk vilināja kosmonauta vai saldējuma pārdevēja profesija. Vidusskolas pēdējās klasēs gan zināju, ka studēšu teoloģiju. Četrus gadus mācījos Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Garīgajā seminārā, pēc tam — Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.
— Kā nokļuvāt Vietalvas draudzē?
— Tā bija apstākļu sakritība. Ar draugu bijām aizbraukuši uz nakts vigīliju Kuldīgā, kur toreiz sludināja mācītājs Modris Plāte. Lieldienās draugam bija jāvada vairāki dievkalpojumi, kuri bija plašā amplitūdā dažādās Latvijas vietās. Pēdējais bija paredzēts Vietalvā, un viņš mani lūdza to novadīt. Tā arī esmu tur palicis. Līdz tam par Vietalvu neko nezināju.
— Vai esat kalpojis arī citās draudzēs?
— Kad vēl studēju, biju palīgmācītājs Rīgas Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, reiz aizvietoju kolēģi Dzērbenes baznīcā.
— Kāda ir jūsu draudze?
— Neliela, bet noturīga, patstāvīga un mērķtiecīga. Visus šos gadus draudzes priekšniece ir Dzintra Bajāre. Mums darbojas arī svētdienas skola bērniem, kuriem interesē garīgās lietas. Jaunie Vietalvā ilgi neturas, jo nav, ko darīt. Taču bijušie svētdienas skolas audzēkņi, kad atbrauc ciemos, baznīcai līkumu nemet.
Dieva vārds
ir nemainīgs
— Ko šodien mācītājs Jānis Alsiņš teiktu tam jaunietim, kurš noturēja pirmo dievkalpojumu pirms 20 gadiem?
— Esi patiess, īsts, nespēlē teātri! Neesi ārišķīgs, esi atvērts cilvēkiem!
— Vai baznīcai jāmainās līdzi laikam?
— Obligāti. Dievs ir pastāvīgs, paliekošs, nemainīgs ir Dieva vārds. Baznīcai ir jāmainās formas ziņā, ne saturā. Dieva vārdu sludina jau vairāk nekā 2000 gadu, sabiedrība ir mainījusies, bet Dieva vārdam jābūt saprotamam.
— Kāda sieviņa reiz bijusi baznīcā un redzējusi, kā dažs labs plēšas “lupatu” dēļ, tāpēc uz turieni vairs neiešot, Dieviņu labāk pielūgšot kūtspakaļā. Ko jūs domājat par “humpalu” dalīšanu baznīcā?
— Baznīca jau nav nekāds pašmērķis, tās sūtība ir parādīt Dievu. Domāju, ja baznīca var palīdzēt arī citādi, tas ir apsveicami.
— Kāds ir jūsu mācītāja ideāls?
— Inteliģents, saprotošs, atvērts mācītājs. Viņš sevī atspoguļo Dieva tēlu, ko dāvā citiem.
— Kā top jūsu sprediķi?
— Jau nedēļu iepriekš domāju, par ko runāšu. Uz papīra gan sprediķi nerakstu, tikai tēzes.
— Vai jums Bībelē ir kāda mīļākā vieta?
— Man visa Bībele ir mīļa. Īpaši vieta, kad Jēzus un Pēteris kāpj Taborkalnā.
Viņš neliek
ciest
— Jūsuprāt, Latvijas tauta tuvinās vai attālinās no Dieva?
— Par šo jautājumu, manuprāt, nevar runāt atšķirti no Eiropas. No tās esam pārņēmuši gan daudzas labas, gan arī sliktas lietas. Mums ir, ar ko atšķirties, un Dievam svarīgs katrs cilvēks. Baznīcas ietekme palēnām aug.
— Ko jūs atbildētu cilvēkam, kurš saka: “Kur tad ir tas Dievs, ja pasaulē ir tik daudz ļauna, cieš nevainīgi cilvēki, triumfē meli?”?
— Dievs nevienam nav licis ciest. Ir tikai ļaunu cilvēku triumfs. Dievs grib labu, un, ja ļaunums izjauc Viņa gribu, tā nav Viņa vaina.
— Jums kāds ir jautājis, vai ticat tam, ko sludināt?
— Jūs esat pirmā (smejas). Ja neticētu tam, ko saku, tad jau es būtu aktieris.
— Sieviete — mācītāja. Vai tās ir nesavienojamas lietas?
— Manuprāt, tā ir mākslīgi radīta problēma. Vispirms jājautā, vai cilvēki to vēlas. Manuprāt, sievietēm baznīcā jau tāpat ir liela nozīme, piemēram, mūsu draudzē gan draudzes priekšniece, gan svētdienas skolas vadītāja ir sieviete.
Ir jāpiedod
— Lai gan jūsu draudze ir neliela, tai ir sava mājaslapa. Pārdomu rubrikā jums ir publicēta “Taureņa mācība”, kurā teikts: “Ja Dievs ļautu mums iziet cauri dzīvei bez jebkādiem šķēršļiem, tas sakropļotu mūs. Mēs nekļūtu stipri, kā varētu būt bijuši. Un nekad nespētu lidot…”. Vai jūsu dzīvē bijis daudz šķēršļu? Vai lidojat?
— Jā, lidoju. Dievs mani ir labi vadījis, ir saudzējis. Izdevies paveikt daudz labu lietu.
— Vai piedot var visu?
— Var, visu un jebko, un tas arī jādara. Bez piedošanas nav iespējamas normālas attiecības ģimenē. Piedošana nav lēta, tas ir nopietns process.
— Ko darāt ikdienā?
— Esmu tirdzniecības firmas vadītājs. Ar mācītāja algu vien ģimeni nevaru uzturēt.
— Kas jūs spēj iepriecināt un kas — saniknot?
— Mani iepriecina manas meitas. Cilvēkam vajag atrast jebko, par ko priecāties. Dievs negrib, lai mēs būtu nelaimīgi. Manuprāt, visnelaimīgākie ir tie, kuri kaļ plānus laimei — viņi vienmēr kaut ko grib un domā: kad to sasniegšu, tad gan būšu laimīgs! Taču būsim laimīgi jau šodien! (Par jautājuma otro daļu mācītājs vien parausta plecus, bet svētdienas skolas skolotāja piebilst: “Viņš jau neprot dusmoties.”
Jāizdzīvo katra
diena
— Vai kādreiz bijusi vēlme pamest Latviju?
— Nē, nekad!
— Jums decembrī apritēja 40 gadu. Ko jūs domājat par četrdesmitgadnieku krīzi?
— (Mācītājs smejas.) Tas jāprasa tiem, kam tā ir. Manuprāt, svarīgākais ir izdzīvot katru vecumu. Dzīve ir Dieva dāvana, un ir jāizdzīvo katra diena, katrs gads, tad nebūs nekādas krīzes.
— Kādu sevi redzat 50 gadu vecumā?
— Es tik tālu uz priekšu neskatos. Lielos vilcienos — tādu pašu.
— Ja jūs uzaicinātu piedalīties kādā televīzijas šovā, vai piekristu?
— Nē, nekādā gadījumā.
— Kāds ir jūsu vaļasprieks?
— Sportiskas aktivitātes, īpaši ar slēpēm — ziemā pa sniegu, vasarā pa ūdeņiem.
— Vai jūs bieži šaubāties?
— Ļoti reti, varbūt pat pārāk reti.
— Ja jūs uzņemtu filmu par savu dzīvi vai rakstītu grāmatu — kādu nosaukumu izvēlētos?
— Es nekad par savu dzīvi ne rakstītu, ne filmētu. Nosaukums jāprasa citiem. (Punktu uz “i” uzliek Sanita: “Grāmatas nosaukums varētu būt “Esmu pateicīgs par visu”. ’’
