Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja speciāliste Lilija Jakubenoka maija sākumā ar zinātnisku referātu piedalījās 5. starptautiskajā konferencē Polijas pilsētā Ketršinā.
Konferencē viduslaiku pilī — muzejā satikās arheologi, folkloristi, muzeju darbinieki no Baltijas valstīm, Somijas, Krievijas un Polijas. Latviju pārstāvēja pieci speciālisti.
“Konferences tēma bija “Svētvietu jeb kulta vietu identificēšana un novērtēšana”,” stāsta Lilija Jakubenoka. “Lasīju referātu par teikām, kas saistītas ar velnu pie akmeņiem un citiem dabas un kultūrvides objektiem. Gan Latvijā, gan citās valstīs pierakstītas teikas par to, kā ceļinieks vakarā nokļūst kādās mājās, noģērbjas, apgulstas gultā, bet no rīta pamostas uz akmens, dažkārt pie koka vai pilsdrupās. Tāda teika pierakstīta arī par lielo un skaisto Dunduru dižakmeni pie Plisūna ezera Latgalē. Mūsu pusē līdzīga teika ir par pilsdrupām. Trīs muzikanti ziemā gāja mājās no Kokneses kroga. Pie Kokneses pils kāds kungs viņus aicinājis spēlēt dzīrēs, viņi devušies līdzi, kungi un dāmas griezušies dejas virpulī, un viņi spēlējuši. Taču iedziedājies gailis, ballētāji nozuduši, un viņi sapratuši, ka ir Kokneses pils loga iedobumā un saviem spēkiem zemē nevar nokļūt. Klieguši, taču garām braucošie ļaudis domājuši, ka kliedz nelabais, uzšāvuši zirgam, lai skrien ātrāk. Beidzot vietējie saimnieki dabūjuši kāpnes un viņus nocēluši.”
Baltkrievu teikās ir arī akmeņi, kuri paši šuj, atliek tikai pa nakti uz tiem atstāt vadmalu, rītā uz akmens ir jau gatavs uzvalks. Tādi ir bijuši arī Latvijā. Pie Alūksnes ezera bija akmens, kurš sašuva visu, ko vajag, ja vakarā uz akmens atstāja drēbi. Vienreiz kāds cilvēks pieprasīja, lai pašuj pēc jaunākās Rīgas modes. Akmenī dzīvojošais velns — skroderis — tādu modi nezināja, apjuka un pārstāja šūt.
“Mani visvairāk ieinteresēja Somijas kolēģa referāts par akmeņiem ar bedrītēm. Pirms desmit, divdesmit gadiem Latvijā tādi bija atklāti tikai kādi desmit, bet tagad zināms ap 50 bedrīšakmeņu, ” stāsta Lilija Jakubenoka. “Seši bedrīšakmeņi ir atrasti arī Klintaines pagastā, taču tie ir tik mazi, ka iesaukti par portatīvajiem bedrīšakmeņiem. Stukmaņu ābeļdārzā tie varēja pazust, tādēļ tagad glabājam muzejā Aizkrauklē. Kā Latvijā, tā Somijā lielākoties atrasti vidēji vai lieli akmeņi ar bedrītēm, kuru skaits svārstās no vienas vai dažām līdz vairākiem desmitiem un pat simtiem. Mazie ir unikāli, jo reti atrodami. Par tiem izbrīnīts un ieinteresēts bija somu kolēģis, jo pie viņiem esot tikai lielie bedrīšakmeņi.”
