Kā jau katru makšķernieku arī mani un manus paziņas vai draugus copmaņus pavasarī pārņem vimbu drudzis, un mēs dodamies Ventas virzienā. Arī šogad pirms pāris nedēļām sazinājāmies ar Māri Olti un izlēmām aizbraukt pārbaudīt mūsu iepriekšējos gados TV raidījumam “Ar makšķeri” filmētās raidījumu vietas, lai pārliecinātos, vai vimbām nav nepieciešama kāda “palīdzība” tikt uz sviestmaizes vai karsti čurkstošas pannas.
Varēs izbraukt
pa taisno
Izbraucam, kā ierasts, ap vieniem naktī, jo ceļš ir pietiekami tāls, jāpērk arī licences. Kamēr pa meža ceļiem aizbrauksim aptuveni 16 kilometru līdz savai vietiņai, laiciņš paies. Uz Ventu braukt gribētājiem atgādināšu, ka vimbu licence vienai dienai maksā trīs latus, bet laša — piecus. Turklāt par katru jāatstāj arī divu latu ķīla. Tas tāpēc, lai, izpildot licences otru pusi un nododot, Ventas “uzraugi” varētu tikt aptuvenā skaidrībā par zivju populāciju un makšķernieku veikumu. Savukārt ķīlas nauda tiek atdota pilnā apjomā.
Tā nu braucam uz vietu un pusceļā pār kādu upīti esam spiesti griezties apkārt, jo tilts diemžēl ir nojaukts. Braucam atpakaļ un ieslēdzam navigāciju, lai pa citiem meža ceļiem tiktu galamērķī. Kā jau kuldīdznieki mūs brīdināja, ceļi tiešām ir vairāk vai mazāk izdangāti, un brīžiem šķiet, ka ar kājām ietu ātrāk. Pie visa vainīgi meža vedēji, jo, ko lai dara, ja kokmateriāliem ir zelta cena un atliek vien linčot tos maksimālā daudzumā, lai tiktu pie peļņas. Kur agrāk pletās skaisti Kurzemes meži, aizvien vairāk parādās klaji pauguri ar vientuļiem stumbriem vāverēm un skumji sērojošiem celmu laukiem. Ar Māri spriežam, ka pēc gadiem desmit vairs nebūs jālīkumo pa meža ceļiem, bet gan džipā varēsim izbraukt uz savām copes vietām pa taisno…
Pārsteiguma
mirklis
Tā kā ir svētdienas rīts, tad patiesībā esam mazliet pārsteigti par to, ka mūsu vieta ir pilnībā brīva no konkurentiem, un varam mierīgi iekārtot nometni. Sākumā, protams, jāsamet makšķeres. Ātri un žigli to arī izdarām, un šo darbību vēl neesam beiguši, kad manas gruntsmakšķeres zvaniņš ap sešiem rītā jautri pārtrauc nemitīgo putnu dziedāšanu. Piecērtu un sajūtu itin patīkamu pretestību, taču skaidrs ir arī tas, ka tā nav vimba. Taimiņš? Taču tā arī gudrs netieku, jo aukla pēkšņi atslābst un visi korītī nostiepjam ko līdzīgu vientuļa vilka kaucienam. Zivs ir gabalā, bet gruntsmakšķeres sistēmai trūkst vienas plastmasas mormiškas. Uzmanīgi nopētu 0,18 milimetru pavadiņas auklu un saprotu, ka tā ir pārbružāta pret sīkiem un smalkiem zobiņiem. Vēdzele! It kā apstiprinot manas domas, arī Mārim gruntsmakšķere sāk lēkāt ne pa jokam, un kāds tur vairs zvaniņš. Oltītem veicas labāk, un vēl mitrajā krastmalā pēc mirkļa spārdās vēdzele ap 1,5 kilogramiem. Tas jau ir kaut kas, jo arī agrāk te vēdzeles ir ķertas, bet to izmērs, pirmkārt, ir bijis amnestējams un, otrkārt, vismaz piecos pēdējos gados vēdzeles te netika manītas. Lielākais prieks par to ir Māra vidējam dēlam Nemo, kam šoreiz ir ticis tas prieciņš piedalīties braucienā.
Cope norit azartiski, un iecerētās brokastis jāatliek uz nākamo dienu, jo darbojamies pa krastmalu skriešiem. Vimbu krājumi pildās, un pēc kādām pāris stundām zinu, ka būs itin laba fotosesija, jo vairāk par septiņām galvām līdzi ņemt nedrīkst, un nav jau arī vajadzības. Ap pulksten 10 rītā cope pēkšņi pārtrūkst, un nekas neparasts te nav. Saule ir pakāpusies virs koku galotnēm, un vimbām tas nekad nav īsti paticis. Sākas zivju meklēšana, jo kaut kur jau viņas ir salasījušās bariņā un jautri čalo. Ja upi labi pazīsti, tad agri vai vēlu zivs tiek atrasta. Tā notiek arī šoreiz. Gala rezultātā pa visiem ir ap 30 vimbām un vēdzele.
Dienas beigās notiek arī kāds kuriozs moments. Esmu atstājis savu zivju glabājamo tīkliņu labu gabalu aiz sevis un, pārvietojoties pa upi uz leju, to brīžiem pastiepju arī līdzi. Tad man šī nodarbe apnīk, un šķiet, ka vieglāk aiznest vienu vimbu nekā te staipīties. Vienā brīdī izlemjam, ka nu gan pietiek, un savācam savas mantiņas, lai gar krastmalu dotos uz mašīnu. Nākot atpakaļ, jau pa gabalu redzu, ka nav ne mana žāklīša, ne uz tā uzspraustā zivju glabājamā tīkliņa. Pienākot pie konkrētās vietas, nākas secināt — kaut kādā mistiskā veidā tas ir pazudis Ventas dzelmē. Pašķetinot atmiņu, atceros, ka pēdējo reizi to vēl redzēju pirms divdesmit minūtēm, un, paķēris spiningu, sāku ar makten lielu šūpiņu taustīt tuvumā esošo gultni, un man paveicas. Tīkliņš ir rokās, turklāt tajā vēl ir ap 15 vimbām! Ideāli. Visi gardi nosmejamies, un fotosesija var sākties. Tā, lūk, makšķernieki!
Pašreiz ir tā, ka praktiski visās upēs lieliski ķeras raudas, vimbas, brekši, arī līņi, un trāpās pa karpai. Protams, viss atkarīgs no tā, vai šajā upē zivis vispār ir. Klāt ir arī spiningošanas un laivu braukšanas laiks, tāpēc pašreiz sēdēt mājās būtu galīgs neprāts. Labāk to darīsim tad, kad ārā valdīs elles karstums un pat zivīm nebūs apetītes.
