Pirms astoņiem gadiem Inese Vērsēna pabeidza I. Gaiša Kokneses vidusskolu. Nezinu, vai tad klusā, nopietnā meitene spēja iedomāties, ka vēlāk “saslims” ar ceļošanu. Par to liecina vairāk nekā 500 attēlu no 40 valstīm fotogalerijā draugiem.lv.
Pēc vidusskolas beigšanas Inese iestājās Latvijas Universitātē, kur studēja vācu valodu. Beidzot bakalaura studijas, viņai bija 21 gads. Ārpus Latvijas tikpat kā nebija bijusi, taču viss, kas saistīts ar ceļošanu, viņu ļoti aizrāva. — Jau pēdējā kursā skaidri zināju, ko darīšu pēc tam — ceļošu, — stāsta Inese.
Sāk ar Vāciju
Lai tuvinātu savu sapni realitātei, viņa pieteicās Eiropas brīvprātīgo programmai un gadu pavadīja Vācijā, mazā Bavārijas ciematiņā. Gads aizskrēja vēja spārniem, bet tajā laikā tika gūta atziņa: cik lieliski būt jaunam! Turklāt skaidrs, ka viss vēl priekšā. Inese ne tikai darbojās organizācijā, bet arī, cik iespējams, ceļoja pa tuvējām Eiropas valstīm. — Man šķiet, ka Vācijā jaunība turpinās ilgāk, — saka Inese. — Tur, piemēram, nav dīvaini satikt trīsdesmitgadīgus studentus, kas nekad nav strādājuši pilnas slodzes darbu. Jaunieši daudz ceļo un nesteidzas kļūt pieauguši.
Bauda kultūras miksli
Tā kā viņa vēlējās iemācīties franču valodu, ceļotkārā meitene gadu pavadīja Briselē, kur strādāja par auklīti. Tur Inese guva pavisam citu pieredzi — valstī, kurā runā trijās oficiālās valodās un kuru par savām mājām sauc vācieši, flāmi, valoņi un arābi, viņa izbaudīja īstu kultūras miksli. Viss šķita tik brīnumains un krāsains, ka gribējās arvien vairāk redzēt savām acīm. — Gluži kā Alise Brīnumzemē es no pelēkās realitātes devos pasaku valstībā, — toreizējās izjūtas raksturo Inese.
Kad tad, ja ne tagad!
Visspilgtāk atmiņā palicis Latīņamerikas ceļojums. Sagadījās tā, ka Ineses labākā draudzene, ar kuru viņa bija iepazinusies Eiropas brīvprātīgo programmas laikā, jau ilgāku laiku strādāja Latvijā. Taču darbs gandarījumu nesniedza. Abas nonāca pie kopīgas atziņas: jābrauc un jābauda daudzkrāsainā pasaule! Tā kā Eiropa bija izbraukāta krustu šķērsu, nolēma doties uz Latīņameriku. Spāņu valodu Inese bija apguvusi pašmācībā. Gatavošanās ceļam viņai nesagādāja nekādas grūtības — nopirka biļeti tikai vienā virzienā, somā iemeta nepieciešamāko apģērbu un divas svarīgākās lietas — pasi un domu: “Kad tad, ja ne tagad!”.
Bezbudžeta
brauciens
Latīņamerika, neskaitot salas, sastāv no 21 valsts. Meitenes apceļoja 15 no tām. Ceļojumu viņas sāka Meksikā un mājās devās no Brazīlijas. Tas ilga astoņus mēnešus. Patiesībā tas bija bezbudžeta ceļojums, jo meitenes viesnīcā gulēja labi ja trīs reizes, daudzreiz nakšņoja teltīs, bet lielākoties palika pie “CouchSurfing” organizācijas cilvēkiem. “CouchSurfing” pamatā ir vienkārša ideja — ceļo un apmeties nevis hotelī, bet uz dīvāna (matrača, grīdas) pie vietējā jaunieša, studenta vai vienkārši cilvēka, kurš ir reģistrējies http://couchsurfing.org. Tā ir arī citas kultūras un domāšanas veida iepazīšana. Daudziem cilvēkiem tas ir pat dzīvesveids — iepazīsti pasauli, ej uz “tusiņiem”, organizē pasākumus un mācies valodu.
Nekas negaršo
Ierodoties Meksikā, vairākas dienas pagāja, līdz ceļotājas pierada pie jaunajiem apstākļiem. Gaiss bija mitrs un karsts — jau pirmajās dienās saule apdedzināja līdz sāpēm. Trakākais — ēdiens šķita nebaudāmi ass, un Inese neko lāgā nevarēja ieēst, izņemot augļus. Tie gan, saules svelmē auguši, bija neparasti saldi. Meksiku meitenes izbraukāja krustu šķērsu, veicot aptuveni 6000 kilometru.
Nakts uz galda
Tālāk ceļojuma maršruts aizvijās uz mazākām Centrālamerikas valstiņām. — Dažkārt, tikai esot citā pasaulē, tu apjaut, kāda bagātība ir tava pase un cik patiesībā mēs slikti vai labi dzīvojam, — stāsta Inese. Tur viņa pirmo reizi mūžā redzējusi, cik nabadzīgi cilvēki var būt. Nikaragvā un Hondurasā ārpus pilsētas cilvēki dzīvo mājiņās, kas līdzinās mūsu piemājas malkas šķūnīšiem. Pa spraugām pūš vējš, jumts ir no skārda, ko vējš naktī baisi grabina. Grīdai seguma nav, tādēļ bieži tās vietā ir liela peļķe. Taču cilvēku labsirdība ir neizmērāma. Kādu nakti ceļotājas bija spiestas pārnakšņot vienā no šādām mājiņām. Tā kā tajā ietilpa tikai viena gulta un galds, meitenēm laipni piedāvāja pārlaist nakti uz galda…
Ģimene naudu pelnīja, pārdodot tālsatiksmes autobusu pasažieriem košļājamās gumijas.
Rudens Latvijas
pavasarī
Toties Kostarika ceļotājas pārsteidza ar labklājību, visapkārt lepni slējās latīņamerikāņu villas. No Panamas ar lidmašīnu, pēc Ineses vārdiem, vismazāko un drebelīgāko, kādā viņa bija kāpusi un kurā bija paredzētas vietas 30 pasažieriem, ceļotājas pāri džungļiem devās uz Kolumbiju. Caur Ekvadoru, Čīli, Peru viņas nokļuva Argentīnā, tālāk Patagonijā un virzījās līdz pašam kontinenta zemākajam punktam — Ugunszemei. Arhipelāga pirmatklājējs Magelāns uzskatīja, ka tas ir nezināmas dienvidu zemes ziemeļu krasts. Vietējie iedzīvotāji naktīs kurināja ugunskurus, un, redzot ugunis, Magelāns nosprieda, ka tām ir vulkāniska izcelsme, tāpēc jaunatklāto teritoriju nosauca par Ugunszemi. Te ir pasaulē vistālāk dienvidos izvietotā pilsēta Ušvaja. Ugunszemē meitenes nokļuva visskaistākajā gadalaikā — rudenī. Tas tur sākas martā. Pa ceļam uz Brazīliju viņas vēl iegriezās Bolīvijā un Paragvajā.
Pēc šī ceļojuma maratona Inese, šķiet, vislabāk izjuta, ko nozīmē būt “pilnībā izsmeltai”. Ceļojums sākās ar izbrīnu, piedzīvojumu kāri, bet beidzās ar nogurumu, pārsātinājumu. Okeāni, kalni, vulkāni, tuksneši, džungļi, krāsaini papagaiļi un neredzēti dzīvnieki. Tas viss bija kā paralēli izdzīvota dzīve. Tik daudz notikumu, veiksmju, neveiksmju, ka ceļojuma beigās jau nekas vairs nesajūsmināja, gribējās mājās un ātrāk nolikt smagās somas.
Sajūsmina Maroka
No visām valstīm Inesei visvairāk atmiņā palikusi Maroka. Kultūra, cilvēki, daba — viss ir tik atšķirīgs no Eiropā redzētā. Tur dzīve ir it kā apstājusies pirms pāris gadsimtiem — vīrieši sēž ceļmalā palmu ēnā un, dzerot tēju, spēlē kārtis, skolēni mājup dodas ēzelīša mugurā, vakariņas visi ēd no lielas māla bļodas ar rokām. Nesen viņa šajā valstī ar draugiem bija jau trešo reizi. Un atkal pārliecinājās, ka pasaule reizēm ir ļoti maza. Marokas tirgū viņa satika skolasbiedreni no Kokneses, kura ar draugu arī bija nolēmusi apceļot šo valsti.
***
— Tā nu iznācis, ka es līdz šim brīdim vēl neesmu nonākusi mājās, — saka Inese. Viņa jau gadu dzīvo Vācijā, Hamburgā. Tagad viņa studē pilsētplānošanu un nedēļas nogalē strādā viesnīcas reģistratūrā. Viņa plāno ceļojumu uz Indiju, bet tas vēl pāris gadu pagaidīs.
