Kad gaisā virmo saldais ievziedu aromāts, es aizmirstu savus pases datus un sociālo statusu. Man sāk likties, ka esmu tikai atvaļinājumā, nevis valsts maizē. Lai sieva mani sūta uz bankomātu pēc pensijas, uz aptieku pēc drapēm vai uz dārzu pēc salātiem! Es neiešu! Bez brēkas, klusi un mierīgi paņemšu savu makšķeri un došos brīvībā. Sieva neuzdrošināsies man neko iebilst. Un tad nu es zināšu, ka tālāk varu darīt, ko gribu, jo vakarā mājās pārnākšu it kā no zvejas. Tā ir bijis vienmēr, kad ievas zied.
Atceros, pērn maijā viendien aizmakšķerējos līdz pašiem rīta gaiļiem. Mājās pārnācu bez loma, jo zivis neķērās. Sieva noticēja. Aizdomu viņai nebija nekādu. Bet patiesībā… es patiešām makšķerēju! Aizgāju līdz miesta centram, no kabatas izvilku plakātu “Apkampieni par brīvu” un sāku strādāt. Īpaši atsaucīgas bija dāmas manos gados. Bet, paši saprotiet, tā nebija mana mērķauditorija. Es vēlējos noārdīt paaudžu barjeru. Bet, kā saka, ar varu mīļš nebūsi. Riskēju tikt pārprasts, gāju klāt un piedāvājos… Dažas jaunuves man ļāvās. Apskāvu tik cieši, ka daža laba no pārsteiguma pat iespiedzās. Bija, protams, arī tādas skauģes manos gados, kuras mani gānīja un pēla, kā arī solīja izsaukt policiju. Es pretī bildu: “Sauciet, es apskaušu arī to!”. Un, kad notikuma vietā ieradās pārītis — viņš un viņa kroņa drānās — es viņiem paskaidroju, ka darbojos kā brīvprātīgais saskaņā ar likumu, ko darīt mūsu demokrātiskajā valstī nevienam nav liegts. Piedāvājos apskaut arī policisti. Un visiem skauģiem par pārsteigumu viņa piekrita. Tomēr tūlīt pat arī ieteica man miera labad no centra pārvietoties uz kādu nomali. Šāds priekšlikums, protams, nedaudz aizskāra manu patmīlu. Taču es to neņēmu galvā. Nodomāju: kamēr mani rokudzelžos vēl nesaslēdz, tikmēr turpināšu strādāt.
Piedāvājoties garāmgājējām, stāstot viņām par apkampienu nevainīgo vispārcilvēcisko būtību, neviļus biju piesaistījis sekotājus. Attapos starp duci veču manos gados, kuri pat nebija pacentušies izgatavot paši savus plakātus ar tekstu “Apkampieni par brīvu”. Visi kā viens dāmām norādīja uz manējo un klāstīja, ka šī esot grupas terapija — akcija, kuras mērķis izplatīt sabiedrībā kristīgās vērtības. Noskaitos ne pa jokam. Galu galā es to visu sāku, es to izdomāju, es riskēju, bet citi pensionāri plūc laurus manā vietā! Viss beidzās ar kautiņu. Slānīju visus, un visi slānīja mani. Beigās mēs visi tikām saslēgti rokudzelžos un nonācām policijā, kur izolatorā pārlaidām nakti.
Tas tik bija varens piedzīvojums ievziedu laikā! Ir, ko atcerēties. Varbūt šogad atkārtot?
