Pagājušajā nedēļā Saeima bez debatēm un balsojuma nodeva pēc ilgām diskusijām valdībā tapušo kārtējo nulles deklarācijas likuma projektu. Tas paredz sākumdeklarēšanas ieviešanu no nākamā gada 1. janvāra, nevis no šīgada 1. jūlija, kā iepriekš bija paredzēts Finanšu ministrijas sagatavotajā projektā.
Budžeta komisijas vadītājam Jānim Reiram nav pārliecības, ka arī šoreiz izdosies ieviest jau sen apspriesto un vairākos variantos izstrādāto, bet aizvien tikai uz papīra palikušo sākumdeklarēšanu. Reirs atzinis, ka sākumdeklarēšanas ieviešana Latvijā ir stipri aizkavējusies, salīdzinot, piemēram, ar mūsu kaimiņvalstīm.
Jau vairākus gadus parlamentārieši nespēj ieviest jauno kārtību, un arī šoreiz Budžeta komisijas vadītājam nav pārliecības, ka likumu izdosies pieņemt. Kā “slieksni” deklarāciju pildīšanai plānots noteikt īpašumus ārzemēs un citus īpašumus, kuru vērtība ir vismaz 50 minimālo algu jeb 10 000 latu.
Par šādu deklarāciju runā jau vairāk kā desmit gadu, bet politiķi tā arī nespēj vienoties. Pirms katrām Saeimas vēlēšanām viņi sola to izdarīt, bet vienmēr likumu atmet atpakaļ. Kā tenisa bumbiņu mētā no vienas laukuma puses otrā.
Likumprojektu vērtē pretrunīgi ne tikai Saeimā, bet arī sabiedrībā. Ja deklarācija būs jāiesniedz cilvēkam, kurš saviem spēkiem vairākos gadu desmitos uzcēlis māju, liekot santīmu pie santīma, vai tas būs godīgi? Vai šāds likums divdesmit gadu pēc privatizācijas procesa sākuma un skaļajām kukuļošanas lietām jau nav par vēlu? Tagad, kad miljonāru skaits ir nostabilizējies un politiķi jau nez kurā paaudzē ir nomainījušies, tas diezin vai dos kādu rezultātu.
Varbūt tās jāiesniedz tām personām, kuras stāvus bagātas palika “prihvatizācijas” laikā? Tomēr nulles deklarācija, iespējams, atklātu daudzas “trūcīgas” personas, kas tagad brauc džipos, bet ne tiesas un nekas cits netiek tām klāt, jo viņām “nekas nepieder”. Arī ne mazums tēvu veiksmīgi izvairās no alimentiem, toties citiem nodokļu maksātājiem nākas maksāt viņu vietā.
Vai likumu pieņems vai nē, to rādīs laiks, bet viens gan ir skaidrs — politiķi nespēj pieņemt lēmumus. Vairāk nekā desmit gadu tikai diskutē, veido komisijas un darba grupas, lai paši saņemtu algas, bet rezultāta kā nav, tā nav.
