Man šķiet, ka mans Indriķis ir nopietni slims. Ar nerviem. Viņš kļuvis tik viegli aizkaitināms, nervozs, naktīs runā pats ar sevi. Un tas viss tikai hokeja dēļ. Vakar pat — pārnāku mājās, viņš uz mani sāk bļaut, it kā es būtu Znaroks, kurš trenējis Latvijas hokejistus.
Ir nu gan traģēdija, ka zaudējām slovēņiem. Galvenais, ka visi dzīvi. Pilnīgs pretstats viņam esmu es. Arī skatos hokeju, bet esmu absolūti mierīga. Es, piemēram, nedzeru alu, kā to dara Indriķis, bet ēdu jaunās nātrītes. Tajās ir daudz dzelzs, un tas stiprina manu nervu sistēmu. Esmu kā no azbesta. Mani neuztrauktu pat rezultāts 1:20, jo es tagad fanoju par stiprākajiem. Tā teikt, esmu mainījusi līdzjušanas orientāciju. Un pa dzīvi eju smaidīdama, jo manējie katru dienu uzvar. Tik nezinu, kā šodienas un rītdienas spēli pārdzīvos Indriķis. Katram gadījumam es arī viņam spaini nātrīšu saplūkšu.
