Bebru pagasta “Ceriņu” mājās šodien divkārši svētki — saimniece Helēna Kadakovska svin 85. dzimšanas dienu, un šajā dienā aprit arī 35 kopdzīves gadi ar otro vīru Grigoriju. Šodien pie jubilāres ir sabraukuši visi viņas mīļie — meitas, mazbērni un mazmazbērni. “Es nevaru bez viņiem, viņi — bez manis,” smaidot teic Helēnas kundze.
Vislielākā bagātība
Iebraucot “Ceriņu” mājās, saimnieku sastopu strādājam dārzā, bet Helēnas kundze jau nāk man pretī uztraukusies, ka pusdienas vēl nav gatavas. Jubilāre stāsta, ka nedēļu bijusi pavisam aizņemta ar gatavošanos šodienas svētkiem: “Par lielu svinēšanu neesmu sajūsmā, bet meitas uzstāja, ka vismaz kopīgām svētku pusdienām jābūt noteikti.”
Helēnas kundze izaudzinājusi divas meitas, ir četri mazbērni un nu jau astoņi mazmazbērni. “Bērni ir ģimenes vislielākā laime, un mani mazbērni un mazmazbērni ir mana bagātība. Dzīvē tā iznāca, ka svētkos un jubilejas reizēs visi vienmēr brauc pie manis, un māja ir pilna cilvēkiem. Neesmu domājusi, kā veidot attiecības un kā dzīvot, lai bērni un mazbērni vienmēr gribētu pie manis atgriezties, tas ir noticis it kā pats no sevis,” atklāj jubilāre.
Sirds Latgalē
Kopš 1950. gada Helēnas kundze dzīvo Bebru pagastā, bet viņas dzimtā puse ir Latgalē — Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Pušmucovā. “Pirms jubilejām vienmēr atceros, kā svētkus bērnībā un jaunībā svētīja Latgalē. Tur agrāk katrā sētā vienmēr bija pašbrūvēts alus, un svētkos kaimiņš gāja pie kaimiņa, visi bija kā viena liela ģimene. Latgalē cilvēki vienmēr bijuši sirsnīgāki, draudzīgāki un atvērtāki. Sākumā man te bija ļoti grūti iedzīvoties, jo šajā pusē katrs tomēr domā par sevi un sirsnīgas kaimiņu attiecības ir retums,” stāsta Helēnas kundze.
Bebru pusē daudzi mūža gadi nostrādāti kolhozā, bet vēlāk, līdz pat aiziešanai pensijā, jubilāre veikalā bijusi pārdevēja, “Ceriņos” vienmēr bijusi piemājas saimniecība, arī tagad kūtī ir gotiņa un vistas.
“Jūtos spēka pilna!”
Sarunājamies pāris dienu pirms svētkiem, un jubilāre teic: “Šis ir skaistākais laiks manā dzīvē. Atkal ir pavasaris, spīd saule, daba mostas, un dārza darbi manī atkal iedveš jaunu spēku! Pļavās ir uzziedējušas manas mīļākās puķes — pienenes. Mums ir savs auto — kur vēlamies, tur varam nokļūt, neesam ne no viena atkarīgi. Kādreiz ir klājies ļoti grūti, ir laiks, kuru negribu atcerēties, bet šobrīd esmu laimīga. Priecājos par labajām attiecībām ar bērniem — viņi man palīdz, un, tikko man ir kādas veselības problēmas vai grūtības, meitas vienmēr ir klāt,” stāsta Helēnas kundze.
Kā izdevies laimīgi nodzīvot kopā 35 gadus ar vīru Grigoriju? Helēnas kundze uzreiz nevar atbildēt: “Iespējams, vienoja kopīgie darbi, prasme vienam otru uzklausīt. Esam arī bārušies, kur nu bez tā, bet tad viens no mums aiziet uz kūti un atpakaļ jau nāk smaidīdams. Neesam pratuši ilgi dusmoties. Arī tagad — jādomā, kā apstrādāt dārzu, ko gatavošu pusdienās un kā apkopt pārējo saimniecību. Ja cilvēkiem ir kopīgi darbi un saskan domas, tad strīdiem neatliek laika.”
***
Satiekot dažādus cilvēkus un klausoties dzīvesstāstus, kāds vienmēr saista vairāk, kāds — mazāk. Pēc sarunas ar Helēnas kundzi redakcijā atgriezos ar milzīgu pozitīvu enerģiju — tik daudz labestības, prieka un dzīves gudrības staro no viņas, ka vēl daudziem cilvēkiem pietiks, pie kā sildīties. Mums ir, ko mācīties: kā novērtēt katru, saskaņā ar sevi, dabu un apkārtējiem, nodzīvoto dienu, lai ikviens no mums 85. dzimšanas dienā varētu teikt, ka beidzot ir piedzīvojis skaistāko laiku savā dzīvē.
