Rīt apritēs 21 gads, kopš toreizējās Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs paziņoja deputātu lēmumu atjaunot neatkarīgu Latvijas Republiku. Tas bija valstiskās neatkarības atgūšanas sākums.
“Es ļoti labi atceros to maija dienu pirms 21 gada. Bija ļoti silta un saulaina diena, visu ceļu uz Rīgu autobusā skanēja tiešraide no Augstākās Padomes, un mēs, sirdīm satraukti pukstot, klausījāmies. Izkāpu no autobusa un skrēju uz Augstākās Padomes ēkas laukumu, mati vējā plīvoja, biju bezgala priecīga par Latviju…” interneta portālā raksta kāda komentētāja.
Svētki ir domāti, lai atcerētos, pārdomātu un izvērtētu. Šajā laikā Latvija piedzīvojusi un pārdzīvojusi tik daudz — eiforisku prieku par neatkarību, “treknos gadus” un sarežģīto situāciju, kādā esam nonākuši tagad. Patlaban mums lieti noderētu tās izjūtas un emocijas, kas valdīja toreiz — Latvijas tauta bija emocionāli vienota un ticēja saviem spēkiem, cerēja, ka spēsim veidot tādu valsti, kādai pamatus bija sācis likt Kārlis Ulmanis.
Valsts ir tik stipra, cik stiprs ir tās ķēdes vājākais posms. Jaunieši, ģimenes pamet Latviju, un ķēdē rodas robi. Vajadzētu sadoties rokās un aizpildīt tos. Diemžēl nevaram vai negribam.
Vilšanās par to, kur esam nonākuši, ir daudzu Latvijas iedzīvotāju sirdīs, un 4. maijs vairumam ir tikai kalendārā atzīmēta oficiāla brīvdiena. Kādā interneta aptaujā 51% respondentu jautājumam “Ko jums nozīmē 4. maijs?” izvēlējās atbildes variantu “neko”. Tad jau arī Latvija šiem cilvēkiem ir tukša skaņa, bet valsts taču esam mēs paši. Būtiski apzināties un saprast, ka Latvija, tāpat kā Rīga, nav un nekad nebūs gatava. Valsts atjaunošana nav apstājusies, tas ir nepārtraukts darbs, kas arvien jāturpina. Tepat, šodien un katram.
