1990. gada 4. maijā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” tika atjaunota 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Pirms divdesmit viena gada šiem notikumiem aktīvi līdzi sekoja arī skrīverietis Ansis Martinsons.
Skalda malku
un klausās radio
— Jūs tajā laikā darbojāties Tautas frontē?
— Jā, Stučkā toreiz bija izveidota tāda kā Tautas frontes nodaļu apvienība, kurā darbojās cilvēki no bijušā rajona. Aktīvākie bija aizkrauklieši un skrīverieši. Braucām arī uz Vislatvijas vietējo padomju deputātu sapulci, kas 21. aprīlī notika Daugavas stadionā. Atmiņā palikusi Imanta Ziedoņa uzruna. Uz vietas nekādas īpašas aktivitātes nenotika, tomēr cilvēku satraukums bija jūtams. Es Tautas frontē sāku darboties 1989. gada pavasarī, un toreiz šajā kustībā iesaistījās ļoti daudzi.
— Vai piedalījāties arī 4. maija manifestācijā Daugavmalā?
— Uz to gan nebiju aizbraucis, bet visam aktīvi sekoju līdzi. Atceros, tā toreiz bija brīvdiena, es pagalmā skaldīju malku un visu laiku klausījos radio. Toreiz radio klausījās gandrīz visa Latvija, jo par notiekošo Rīgā ziņoja nepārtraukti, bija tiešraides no Augstākās Padomes un arī no manifestācijas vietām. Skaitīju līdzi balsis: cik par, cik pret. Tas bija ļoti saviļņojošs brīdis.
Interfronti nejuta
— Vai te bija jūtama arī Interfrontes darbība?
— Nekādas aktīvas darbības te nebija. Laukos visi vairāk vai mazāk “skatījās vienā virzienā”. Aizkrauklē bija cilvēki ar pretējiem uzskatiem. Viņi baidījās no pārmaiņām, jo tajā laikā tas tiešām bija solis nezināmajā. Bija tādi, kas gribēja turēties pie sen zināmā un pārbaudītā. Laukos cilvēki bija mērenāki.
— Kāds toreiz bija sabiedrības noskaņojums?
— Cilvēki jutās kaut kam piederīgi. Viņiem bija iespēja līdzdarboties, likās, ka mēs kaut ko varam mainīt. Šķita, ka visu var.
— Vai nav tā, ka liela daļa toreizējo aktīvistu ir vīlušies?
— Protams, ir viena daļa, kas tā saka, par sevi gan to nevaru teikt. Mēs panācām to, ko tajā brīdī vajadzēja izdarīt. Latvija kļuva neatkarīga. Tas, kas notika pēc tam, ir pavisam kas cits. Tautas fronte pamazām zaudēja savu ietekmi. Liela daļa aktīvo cilvēku aizgāja uz citām partijām. Varbūt ne uzreiz pēc 4. maija, bet pēc augusta puča gan politikai sāka tuvoties tie, kuri no malas bija skatījušies uz notiekošo. Procesos sāka iesaistīties tie, kuri redzēja, ka var sev kaut ko gūt. Protams, ne jau visi, kas darbojās Tautas frontē, bija gatavi nopietnai politiskajai darbībai. Kopīgais mērķis bija neatkarīga Latvija, bet katrs no mums to uztvēra savādāk.
Tajā laikā patriotiskais pacēlums bija augsts, bet lielai daļai sajūtas vairāk saistījās ar tēvu un vectēvu idealizēto stāstījumu par Latvijas pirmo neatkarības laiku.
Tas nav zemē
nomests laiks
— Ko jums nozīmē 4. maijs?
— Man tie ir svētki. Labi, ka
4. maijs ir iekļauts svinamo dienu sarakstā, tā ir ļoti nozīmīga diena Latvijas vēsturē, patiesais lūzuma punkts. Uzskatu, ka Neatkarības deklarācijas pieņemšana faktiski ir neatkarības pasludināšana. Tas noteikti nav zemē nomests laiks. Mēs toreiz darījām to, kas bija jādara. Toreiz slavens sauklis bija — “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!”. Tā gan īsti nebija, ka bijām gatavi pastalās skriet, bet brīvību nenoliedzami gribējās.
