Droši vien katrs no mums kaut reizi ir padomājis, kas ir īsts draugs. Vai draudzība vispār ir iespējama? Un kāds tad ir īsts draugs? Vai tāds, kurš, redzot, ka ej pa aizvien bīstamāku ceļu, cenšas tev palīdzēt saskatīt maldus?
Domā par klosteri
Ilze un Baiba bija sirdsdraudzenes kopš vidusskolas laikiem, viena otru saprata no pusvārda. Tādu jaunības maksimālisma piesātinātu draudzību droši vien piedzīvojusi vai katra otrā meitene. Viņas vienoja arī reliģija. Abas bija ticīgas, audzinātas pēc katoļu tradīcijām un ik svētdienu apmeklēja baznīcu. “Tas arī bija galvenais, kas mūs atšķīra no vienaudžiem. Ilze pat apsvēra mūžīgu kalpošanu Dievam,” stāsta Baiba. “Tolaik man tas šķita ļoti cēli un romantiski, pat nepamanīju šī sapņa patiesos iemeslus. Var jau būt, ka Ilze pati tos neapjauta. Viņai bija ļoti piņņaina seja, bāla un klāta sarkaniem izsitumiem, kas simpātisko meiteni darīja neglītu.” Meitenes bieži apmeklēja vietējo klosteri, darbojās svētdienas skolā. Pēc vidusskolas absolvēšanas Ilze tomēr nolēma uz klosteri neiet, abas iestājās augstskolā, katra citā fakultātē, tomēr kopmītnē norunāja dzīvot vienā istabiņā.
Cigaretes, alkohols, uzdzīve
Jau pirmajā studiju mēnesī sākās pārmaiņas gan Baibas, gan Ilzes dzīvē. “Nezinu, kāpēc tas tā notika — vai tas bija citas vides, “koju” brīvdomīgās gaisotnes dēļ, bet pēkšņi mums uzmanību sāka pievērst puiši,” stāsta Baiba. “Kad mācījāmies vidusskolā, zēni par mums neinteresējās, mums jau bija uzlikts “mūķeņu” zīmogs.’’
Baiba teic, ka pārmaiņas notika pakāpeniski — nez no kurienes uzradās kosmētika, acu tuša, ēnas, pūderis, lūpukrāsa. Mainījās arī garderobe — minisvārki, blūzes un topi ar dziļiem dekoltē, kurpes augstiem papēžiem. “Nu mēs bijām tādas pašas kā citas meitenes augstskolā. Tās, kuras nez kādas pārliecības vai nevērības pēc staigāja kankaros, var neskaitīt,” atminas Baiba. “Bija tusiņi, cigaretes, alkohols un, protams, puiši. Vecāko kursu puišu uzmanība vairāk tika Ilzei. Viņa arī nekavējās to izmantot vai arī viņu nekavējās izmantot, bet tusiņu biedrs, ar kuru pavadīt nakti, viņai bija vai katru nedēļu. Arī es nebiju nekāda svētā.”
Divas sejas
Kad piektdienu vakaros pēc lekcijām draudzenes devās mājās, Ilze nomainīja visu — meikapu nomazgāja, no matiem pazuda draiskās sprogas, tos gludi saķemmēja un sasēja astē, minisvārku vietā — svārki nedaudz virs potītes, gaiši zils krekliņš un baltas kurpes bez papēžiem. “Tādā apģērbā viņa staigāja vidusskolā un tādā devās uz mājām pie vecākiem. Šķiet, viņa nespēja pievilt vecāku cerības un negribēja zaudēt viņu uzticību,” domā Baiba. “Mēs nekad par to nerunājām, nedomājām, ka tas ir kas nosodāms vai slikts. Varbūt katra sapratām, tomēr skaļi neteicām. Svētdienās mēs joprojām gājām uz baznīcu, Ilze turpināja darboties klosterī.”
Cits sapnis
Pēc pirmā pusgada Baibai šāda dubultā dzīve bija, kā pati saka, līdz kaklam. Viņa turpināja iet uz diskotēkām, iedzēra arī kādu kokteili, bet tas nebija nekas tāds, ko viņa slēptu no saviem vecākiem. Taču Ilze turpināja būt paraugmeita, lai gan augstskolā gāja aizvien trakāk — viņa sāka “bastot” lekcijas. Daudz jau nevajag, lai iedzīvotos mācību parādos, un otrajā studiju pusgadā Ilzei to bija sakrājies ļoti daudz. Lekcijas viņa vairs neapmeklēja, un viņu no skolas izslēdza. “Tolaik man šķita, ka rīkojos kā uzticama draudzene — atbalstu Ilzi, viņas izvēli, dzīvesveidu,” atminas Baiba. “Ilze man piekodināja nevienam neko neteikt un it kā turpināja mācīties. Vecāki deva naudu, Ilze brauca uz skolu. Dzīvojām vienā istabiņā, bet mūsu draudzība lēnām noplaka. Ilze gulēja līdz pusdienlaikam. Reiz atnācu no lekcijām, viņa samiegojusies sēdēja pie loga un smēķēja — tuša izsmērējusies pa seju, gaiši zilās ēnas izplūdušas, tukšās pudeles stāv uz palodzes. Šajā mirklī man pirmo reizi ienāca prātā — vai tas ir tas, par ko mēs sapņojām?”
Vēl viena iespēja
Drīz Ilze pārvācās uz citu istabiņu un ar nu jau bijušo draudzeni satikās, tikai braucot uz skolu un mājās. Vilcienā viņa Baibai stāstīja savus piedzīvojumus, un ne mirkli viņā neradās šaubas vai sirdsapziņas pārmetumi par to, ko dara. Ilze tā “mācījās” pusotru gadu. “Un tad notika tas, kam bija jānotiek. Nezinu, kā viņas vecāki uzzināja par krāpšanos,” teic Baiba. “Kādā nedēļas nogalē Ilzes māte atnāca pie manis un apveltīja mani ar tādiem epitetiem, kādus no šīs ticīgās sievietes negaidīju. Vēl viņa teica: “Nedod, dievs, kādam tādu draudzeni kā tu! Man žēl, ka Ilze sapinās ar tādu.”
Beigās iznāca tā, ka pie visa vainīga esmu es. Varbūt Ilze, sevi aizstāvot, teica, ka uz tādu dzīvi viņu esmu mudinājusi es, to gan nezinu. Pēc šī notikuma Ilze ar mani vairs nerunāja, droši vien domāja, ka esmu viņu nodevusi. Vecāki viņai deva vēl vienu iespēju. Ilze atsāka studijas, sāka kārtot mācību parādus, bet tas nebija ilgi.”
Viņi paši nāk
Ilzei uzradās jauna sirdsdraudzene Ilona, kura mācījās pirmajā kursā kopā ar Ilzi, un abām izveidojās draudzība. Tās pamatā bija tusiņi, cigaretes, alkohols un puiši. Ilona bija maza auguma, īsiem sarkanīgiem matiem, apaļīga, ne visai glīta, un viņa allaž iemīlējās kādā, kurš viņu pat īsti nepamanīja. “Puiši ar viņu pavadīja vienu nakti, bet tad uzreiz sāka pievērst uzmanību daudz izskatīgākajai Ilzei. Man pat šķiet, ka Ilona patiesībā Ilzi ienīda, tomēr draudzējās,” domā Baiba. “Vecumā, kad valda jaunības maksimālisms, nekas nav vienkārši. Ilze vienmēr teica: “Bet viņi paši taču nāk pie manis.” Man gan šķiet — ja negaida, neaicina, tad nenāk. Nelaime notika, kad Ilona iemīlējās kādā studiju biedrā. Kādu laiku viņi bija kopā, līdz kādu dienu Ilona, atnākot uz “kojām”, pārsteidza Ilzi ar savu mīļoto. Viņa izmeta Ilzes mantas no istabiņas un ieslēdzās tajā. Garāmejot varēja dzirdēt, ka skan kāda sērīga krievu romance…”
Vai varēju
nepieļaut?
Otrā rītā Ilonu atrada bezsamaņā, viņa bija izdzērusi visas tabletes, kas bija aptieciņā. “Nekas briesmīgs nebija — trieciens aknām un kuņģa skalošana,” atceras Baiba. Pēc šī gadījuma Ilona pārtrauca dzert, toties ar cigareti rokā viņu varēja redzēt katrā lekciju pārtraukumā. Draudzība ar Ilzi, protams, bija pagalam, tagad viņas bija lielākās ienaidnieces.
“Man šķita, ka Ilze notikušo nepārdzīvoja, viņai atkal iekrājās parādi, un… viņu atkal izslēdza no skolas. Turpinājās tas pats — melošana vecākiem, uzdzīve “kojās”. Redzēju viņu aizvien retāk, līdz kopmītnēs Ilze vairs nerādījās,” stāsta Baiba. “Pēc vairākiem gadiem nejauši satiku viņu uz ielas. Gaišie mati saņemti astē, gaišs apģērbs, ne miņas no kosmētikas — no viņas staroja tāds pats miers kā vidusskolas laikā. Pie rokas mazs puisēns, blakus — gara auguma vīrietis, kā vēlāk uzzināju, vīrs. Viņa vienaldzīgi skatījās garām, izlikās mani nepazīstam, tomēr zināju, ka tā nav, jo acīs pamanīju nepatiku un pat naidu. Ne jau pret mani, bet pret pagātni, kuru es redzēju, kuru es pieļāvu. Un es nezinu, vai varēju nepieļaut?”
