Rīt 1. maijs — Starptautiskā darbaļaužu solidaritātes diena, kas pasaulē saistās ar plašiem strādājošo mītiņiem un demonstrācijām, lai ar nevardarbīgām metodēm atgādinātu savu valstu valdībām par ikviena cilvēka tiesībām uz darbu, normāliem darba apstākļiem un taisnīgu samaksu.
1. maija vēsture aizsākās 1886. gada 1. maijā, kad amerikāņu strādnieki organizēja masveida streiku ar prasību samazināt darba dienas garumu līdz astoņām stundām. Streiks un tam sekojošā demonstrācija beidzās ar asiņainu strādnieku un policijas sadursmi. Gājienā piedalījās aptuveni 80 tūkstošu cilvēku, un tas tiek uzskatīts par pirmo maija parādi. Amerikāņu darba federācija 1888. gadā Sentluisā pasludināja, ka, sākot no 1890. gada 1. maija, amerikāņu strādniekiem nevajadzētu strādāt ilgāk par astoņām stundām, un šis gads uzskatāms par Maija svētku sākuma gadu.
Krievijā Darbaļaužu svētkus pirmo reizi atzīmēja 1891. gadā Pēterburgā. Latvijā šie svētki pirmo reizi notika 1893. gadā Liepājā. 1904. gada 1. maijā Latvijā pirmo reizi tika uzvilkti sarkanie karogi ar revolūcijas lozungiem, un 1905. gadā pirmo reizi svinēšanā piedalījās arī lauku darbaļaudis.
Diemžēl Latvijā viss notiek savādāk — padomju laika “demonstrēšana” šos svētkus nonivelēja un lika aizmirst to sākotnējo ideju. Arī neatkarīgās Latvijas “valdītāji” nobijās no vārda “solidaritāte” 1. maija karogā un pārdēvēja starptautiskos svētkus par Latvijas Darba svētkiem, diemžēl nedodot tiem atbilstošu saturu. Tāpēc katru gadu maijā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) ar dažādiem pasākumiem mēģina sabiedrībai atgādināt svētku būtību un liek padomāt, cik mums visiem svarīgs ir darbs — mūsu eksistences pamats.
Šodien tauta diemžēl ir zaudējusi pulcēšanās prieku un netic, ka var kaut ko mainīt ar miermīlīgām demonstrācijām. Pat mītiņš pret elektroenerģijas tarifiem sasauca tikai dažus simtus protestētāju. Pēdējā laika apdraudējumi tautas labklājībai un izdzīvotspējai nespēj gūt mediju informatīvo atbalstu tautas protestu rīkošanai. Tāpēc nemaz nav jābrīnās, ka tauta izmanto vienīgo protesta veidu — pamet valsti. Varas nihilismam pieaugot ģeometriskā progresijā, trūcīgo cilvēku skaits pieaug tādā pašā dinamikā. Bet trūcīgie cilvēki nebūt nav revolucionāri noskaņotākie ļaudis, par kopējām sa-
biedrības interesēm augstāka vēr-
tība viņiem ir pašu un ģimenes locekļu iztikšana.
Tāpēc LBAS 1. maijā aicina cilvēkus atpūsties no pārmērīgās darba slodzes un pabūt kopā ar ģimenēm, jo Latvijā mēs strādājam visgarākās un vissmagākās darba stundas par visniecīgāko atalgojumu. Mūsu darbā gūtā noguruma un izdegšanas līmenis salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm diemžēl ir pats augstākais.
Iespējams, daudzi 1. maiju pavadīs savā dārzā, kartupeļu vagā. Nebūt nedomāju, ka dienišķā kartupeļa likšana vagā tieši šajā dienā būtu kaut kas slikts un nosodāms. Tas šobrīd varbūt ir vienīgais konkrētā cilvēka eksistences pamats. Galvenais, lai nebūtu nokauta cilvēka griba kartupeļu vagu sagatavot un pēc tam arī kopt līdz ražai.
