Reiz dzirdēju šādu leģendu: Dievs visām tautām devis zemi, vienīgi latvietis kaut kur aizkavējies. Kad atskrējis, visi gabali jau bijuši izdalīti. Dievs gribējis iepriecināt latvieti un nogriezis gabaliņu no sava īpašuma, tāpēc mēs dzīvojam Dievzemītē. Visā pasaulē nav nevienas vietas, kuru tā dēvētu. Tāpēc prieks, ka mēs rūpējamies par tās tīrību.
Lielās talkas ideja ir balstīta uz brīvprātīgu līdzdalību vides sakopšanā, radot saliedētību, pozitīvismu un labi padarīta darba sajūtu — rakstīts talkas mājaslapā.
Projekta mērķis ir līdz 2018. gadam, Latvijas 100. dzimšanas dienai, padarīt mūsu valsti par tīrāko un sakoptāko vietu pasaulē — dot iespēju dabai atveseļoties, attīrot to no atkritumiem, kā arī mudināt iedzīvotājus pašiem labiekārtot un rūpēties par apkārtējo vidi.
Prieku par talkas ideju pauž arī “Staburaga” lasītāji, daudzi piedalīsies savas apkārtnes sakopšanā. Neizpratni rada vienīgi ierobežojumi, piemēram, Aizkraukles KUK šodien izgāztuvē bez maksas pieņems tikai tos atkritumus, kas būs dzeltenos maisos. Vai tad citas krāsas maisos atkritumi būs savādāki?
Vispārējās sajūsmas vadīts, savu apkārtni varbūt aizies sakopt arī kāds slinkāks cilvēks un sabērs gružus citas krāsas maisā. Taču tos neviens bez maksas nevedīs. Iespējams, vēlāk viņš tos ar velosipēdu aizvedīs uz mežu, lai nākamajā gadā talcinieki tos savāktu dzeltenajā maisā…
— Nu, kāpēc tik jaukam pasākumam vajadzīgi ierobežojumi! — vakar neizpratnē bija kāds “Staburaga” lasītājs no Aizkraukles pagasta. Ja cilvēks kaut reizi gadā saņemas un iztīra kādu pleķīti zemes, vai šis veikums obligāti “jāiezīmē”, lai kāds atbildīgais varētu saskaitīt un ziņot, cik tad to dzelteno maisu savākts?
