Vakar Izabellas nebija darbā. Piezvanīja priekšniecei un pateica, ka ir “saķērusi” kaut kādu vīrusu. Protams, sameloja. Bet viņai, lūk, neesot bijis citas izejas. Ja jau priekšniecei neienākot prātā tik svarīgā dienā piešķirt brīvdienu, jāmeklējot citi veidi. Sākumā pat neaptvēru, kas tad tā par īpašu dienu. Domāju, ka atkal esmu aizmirsis mūsu kāzu gadadienu.
Izrādās, tā esot svētku diena visai pasaulei — Velsas prinča Viljama un lēdijas Keitas Midltones kāzu ceremonija. Kad es izbrīnā iesaucos: “Kāda man tur daļa?”, Izabella dusmās palika sarkana kā mūsu tējkanna. “Kā?” viņa iekliedzās. “Visas pasaules televīzijas translēs, un to neredzēt ir lielākā tumsonība!” Ceremoniju vērošot divi miljardi cilvēku. Bet es gan labāk dzīvoju savā tumsonībā, nevis Izabellas apgaismībā. Tagad man visu laiku jāklausās, cik princis ir skaists un Keita līdzīga viņai jaunībā, cik skaisti zirgi un kariete, cik līgavai dārga kleita… Bet pats trakākais — sieviešu žurnāli pilni ar princeses attēliem un viņas garderobi. Izabella jau noskatījusi trīs modelīšus vasarai.
Manuprāt, šo kāzu translācija veicinās daudzu ģimeņu iziršanu. Varat iedomāties, cik daudzās ģimenēs sievas “zāģēs” vīrus, ka arī viņas pelnījušas tādu mūža draugu kā Viljams, tādu greznu dzīvi kā Lielbritānijā un vismaz līdzīgu balles kleitu! Uz kāda žurnāla vāka redzēju raksta pieteikumu “Pasaule jūk prātā kāzu dēļ”. Nezinu, kā pasaule, bet mana Izabella gan.
