Annas kundzei ir jau pāri septiņdesmit, bet es viņu nekad neesmu redzējusi nokārtu degunu. Kādreiz pat nodomāju — vai tik gadskaitļi viņas pasē nav viltoti? Kad jautāju: “Kā tev iet?”, atbildē nav ne miņas no tik ierastās gaušanās.
— Kā iet, kā iet! Labi iet. Bet jūs gan tai avīzē mazāk rakstiet bēdu stāstus, jo ir taču tik daudz labu lietu, — viņa saka. — Es, piemēram, esmu sajūsmā par televīzijas raidījumu “Latvija var!”. Kādus tik tur cilvēkus rāda un kā viņi no mazumiņa pie turības tiek! Ar čīkstēšanu neviens ne bagātāks, ne veselāks nav kļuvis.
Bet uz mūsu politiķiem gan man ir dusmas. Nu, ko viņi var kult tukšus salmus! Pat sārtvaidzītis (V. Dombrovskis — I. S.)! Es jau gan par viņu balsoju, bet nu neesmu apmierināta. Viņš trīs stundas var norunāt no rozā krāsas līdz sarkanajai, bet konkrēti uz žurnālistu jautājumu tā arī neatbild.
Vakar meita no Īrijas zvanīja. Atkal aicināja, lai braucu pie viņas dzīvot. Ko es tur darīšu? Es taču valodu neprotu. Šajā jautājumā esmu nelokāma — ja dzīvo svešā zemē, jāmāk arī tās valoda. Tikko nopirku sīksīpoliņus. Jāņem ir, kamēr nav cenas pieliktas, būs kā pagājušajā gadā — dabūju pirkt par 3 latiem kilogramā. Vakarā ar draudzeni sarunāju iet uz parku nūjot. Jākustas, citādi kauli ierūsē, — nosmej Anna, un prom viņa ir.
